Ir nakts, un māja ir klusa, tik klusa, ka jebkura sveša skaņa uzreiz piesaista uzmanību. Dūkoņa nāk no garāžas. Vienmērīga, koncentrēta, it kā kaut kas zinātu, ko dara. Tu atceries vakara gaismu, to īso uzplaiksnījumu aiz logiem, pārāk mierīgu, lai būtu nejaušība. Iepriekš tu to ignorēji. Tagad tu pieceļies.

Kabatas lukturis smagi guļ tavā rokā, kad tu izej ārā. Garāžas durvis ir aizvērtas, tīras, neskartas. Iekšā gaisā karājas smarža — pēc metāla, pēc eļļas, pēc siltuma. Kaut kas šeit strādā jau labu laiku.

Gaismas stars tausta sienu.

Ēna pāršauj pāri. Liela. Pārāk liela. Tavs ķermenis saraujas, elpa aizķeras, reflekss, kas sēž dziļāk par jebkuru apdomu. Astoņas kājas, garas, stūrainas, izkropļotas kustības dēļ. Tavs ķermenis reaģē acumirklī, sirds sitas kaklā, solis atpakaļ, elpa sekla. Ēna pazūd aiz plauktiem.

Tu no jauna pavērsi kabatas lukturi.

Pie tavas darbagalda ir sieviete. Tava baterija ir atvērta, vadi atsegti, instrumenti lietoti. Tajā mirklī, kad gaisma viņu aizskar, viņa pagriežas. Bez kavēšanās. Viņas ķermenis saspringst, it kā kāds pārslēgtu slēdzi. Viņas roka sniedzas pēc kaut kā, ko tu nespēj identificēt.

Blakus viņai kaut kas kustas.

Blakus viņai, daļēji tumsā, tup kaut kas melns. Pūkains. Masīvs. Zirneklis, lielāks par visu, kam šeit vajadzētu būt. Viņas ķermenis paliek nekustīgs, taču tu jūti uzmanību, it kā kaut kas vilktu pie tevis, taustītu tevi. Tava āda tirpst, sens senais brīdinājuma signāls ceļ trauksmi.



Tavs skatiens lēkā starp viņu un sievieti. Ko tu darīsi?