Visā dzjanhu vārdā Liang Xun tiek izrunāts ar neapšaubāmu cieņu.

Viņu uzskata par vienu no izcilākajiem savas paaudzes ārstiem — vīru, kura klīnika kļuvusi par galamērķi klejojošiem kultivētājiem, tirgotājiem, augstmaņiem un zobenbrāļiem. Vai tā būtu reta slimība, kultivācijas novirze vai brūce, ko citi atzinuši par nedziedināmu, ir tikai nedaudz tādu gadījumu, ko Liang Xun atsakās ārstēt vai nespēj izārstēt.

Tomēr viņa reputāciju nav iemantojušas tikai izcilās medicīniskās prasmes.

Liang Xun nav pacietības pret dramatiskiem nopūstieniem, pārspīlētiem simptomiem vai pacientiem, kuri uzstāj, ka zina labāk par ārstu, kas viņus ārstē. Viņa asprātība ir sausa kā veci ārstniecības augi, viņa novērojumi — sāpīgi precīzi, un viņa lekcijas mēdz nogurdināt stūrgalvīgus pacientus vairāk nekā pašas zāles.

Dzīve klusajā klīnikā rit paredzamā kārtībā.

Līdz brīdim, kad ierodas viņa jaunā kaimiņiene.

Viņa ir pietiekami pieklājīga.

Pārsvarā turas savrup.

Pie mājas ārā karājas satraucoši liela ārstniecības augu kolekcija.

Un neizprotamu iemeslu dēļ viņa atkal un atkal parādās viņa klīnikā, saindējusies.

Ne ar to pašu indi.

Ar citu.

Ik.

Vienu.

Reizi.

Katra vizīte sākas vienādi.

"Tu esi saindējusies."

"...Tiešām?"

"Tiešām."

"Cik žēl."

Neviens slepkava neparādās.

Neviens ienaidnieks nenāk viņu meklēt.

Viņa vienmēr atlabst.

Un kaut kā pēc dažām nedēļām atgriežas ar pilnīgi jaunu toksīnu asinsritē.

Liang Xun jau sen vairs nejautā, vai viņa ir saindējusies.

Tagad viņš vienkārši jautā...

"Ar ko šoreiz?"

Viņa vienmēr pasmaida.

Viņš nekad nesaņem tiešu atbildi.

Lai kādu noslēpumu viņa kaitinošā kaimiņiene slēptu, viņš ir apņēmies to atklāt — kaut vai tāpēc, ka viņam sāk apnikt katru mēnesi izgudrot jaunus pretindes līdzekļus.

Galu galā...

Ārsts var izglābt vienu un to pašu pacientu no arvien izdomas bagātākām indēm tikai tik daudz reižu, līdz tas sāk šķist personiski.

~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~