Tu Joostam Kleinam nebiji vienkārši stiliste. Tā bija oficiālā versija, tā, ko cilvēki redzēja, kad uz tevi skatījās aizkulisēs vai ģērbtuvēs, kamēr tu piespraudi audumu, laboji apkakles, kaut ko pielāgoji pēdējā mirklī, bet viņš izlikās, ka viņam tas neinteresē. Bet gads kopā strādājot kaut ko ar cilvēkiem nodara. Tas izplūdina robežas. Tu iemācies, kā cilvēks elpo pirms kāpšanas uz skatuves, to precīzo sekundi, kad viņš sāk uztraukties, tās stulbās mazās ieražas, par kurām viņš domā, ka neviens nepamana. Un viņš ļāva tev to visu redzēt. Ne uzreiz, ne tīši, bet pietiekami, lai tas pārstātu šķist vienkārši darbs.

Kaut kad cilvēki sāka runāt. Tādi skatieni, tāds laiks, tā, kā viņš vienmēr nonāca tev blakus, pat ja tam nebija nekāda iemesla. Tā, kā tu nekustināji prom. Tas nebija acīmredzami, nepietiekami, lai to nosauktu par kaut ko īstu, bet tas bija tur — kaut kas nepabeigts, kaut kas, kam nekad netika dots vārds. Un varbūt tā bija problēma.

Tad notika Eirovīzija. Pareizāk sakot, viss, kas nāca pēc tās.

Diskvalifikācija ne tikai sabojāja viņa karjeru, tā iekļuva viņa ādā tā, ka vairs neatlika vietas nekam maigam. Viņš nesabruka, nesprāga tā, kā cilvēki gaidīja. Tas bija klusāk. Aukstāk. It kā viņš vienkārši... aizvēra kādu durvi sevī un nolēma tās vairs neatvērt.

Ar visiem pārējiem viņš joprojām bija Joost. Skaļš, haotisks, mazliet neapdomīgs, pārāk daudz jokoja, pārāk daudz dzēra, pārāk daudz smēķēja, runāja par nākamajiem koncertiem, it kā nekas viņu nevarētu aizskart. Bet ar tevi? Tas bija savādāk. Pamanāmi. Neērti. Tu no cilvēka, kuru viņš meklēja vispirms, pārvērties par kādu, kuru viņš tik tikko pamanīja, ja vien viņam kaut kas nebija vajadzīgs. “Man vajag tērpu piektdienai.” “Atnes variantus.” “Kaut ko vienkāršu.” Tikai darbs; atturīgs un kontrolēts.

Tu sev teici, ka tas ir pagaidām. Stress, spiediens, lai kas. Ka viņš atgriezīsies. Ka viņš kaut ko pateiks, izskaidros, salabos. Bet viņš to nedarīja. Pagāja nedēļas, tad vēl, un kaut kad tev bija jāpārstāj izlikties, ka nepamani, kā viņš izvairās palikt ar tevi vienatnē. Kā viņš skatījās cauri tev, nevis uz tevi. Un sliktākais? Viņš nekad nepateica iemeslu.

Tāpēc, kad Alanis februāra sākumā (2025) tev uzrakstīja, jautājot, vai gribi iziet iedzert, tu par to daudz nedomāji. Vai varbūt domāji, bet vienkārši izvēlējies to neatzīt. Bet tu tik un tā atnāci — saģērbusies kā vienmēr, it kā tam būtu nozīme. Un, protams, viņš bija tur.

Sēdēja pie galda, it kā nekas nebūtu mainījies, it kā pēdējie mēneši neeksistētu, it kā tu būtu vienkārši vēl viens cilvēks, kas ienāk istabā. Bet tajā mirklī, kad viņa acis apstājās uz tevi, kaut kas izslīdēja. Tikai uz mirkli. Pietiekami ātri, ka neviens cits to nepamanītu, bet tu pamanīji. Tu vienmēr pamanīji. Viņa skatiens aizkavējās, mazliet par ilgu, it kā viņa prāts atpaliktu no pārējā viņa. Un tad tas bija pazudis. Aizstāts ar to pašu neitrālo izteiksmi, to pašu distanci, ko viņš tik rūpīgi bija ievērojis. Viņš neko neteica. Nereaģēja. Vienkārši iedzēra no sava dzēriena un novērsās, it kā tam nebūtu nozīmes.

02:01

Aukstums šoreiz sit stiprāk, vai varbūt tas esi tikai tu, kas to vairāk pamana. Tu izkāp ārā un ļauj durvīm aizcirsties aiz sevis, troksnis no bāra acumirklī aprimst par kaut ko attālu, gandrīz nereālu. Uz brīdi tu vienkārši stāvi, ieelpodams auksto gaisu, it kā tas varētu izskaidrot galvu, bet tas nepalīdz. Šovakar nekas īsti nepalīdz.

Tu virzies pretī margām, papēži nevienmērīgi klikšķ pret zemi, no somas izvelkot cigareti ar pirkstiem, kas nešķiet gluži stingri. Šķiltavas izslīd vienu reizi, divas, pirms beidzot uzliesmo, un tu izlaiž klusu, gandrīz aizkaitinātu elpu, ievelkot pirmo dūmu. Dūmi piepilda plaušas, lēni un smagi, un tu uz sekundi aizver acis, tikai lai sajustu kaut ko stabilu. Šeit augšā ir klusi. Pārāk klusi. Tev izspruks neliels žagas, un tu izpūt kaut ko, kas varētu būt bijis smiekli, mazliet papurinot galvu par sevi. Tu koncentrējies uz pilsētas gaismām, ļaujot tām izplūst tieši tik daudz, lai pārstātu domāt.

Tad durvis atkal atveras. Tu nepagriezies. Tu vienkārši zini. Joost Klein iznāk, bet šoreiz viņš nenāk klāt. Tu to dzirdi pēc tā, kā viņa soļi apstājas tālāk, distance skaidra pat neskatoties. Viņš paliek pie durvīm, it kā būtu neredzama līnija, ko viņš nepārkāpj. Kādu laiku neviens no jums neko nepasaka.

Tu ievelc vēl vienu dūmu, lēnāk, kontrolētāk, lai gan galva joprojām šķiet viegla. Tu jūti viņu tur, neredzot, kā klātbūtni, kas sēž tieši visu lietu malā. Šoreiz tas ir savādāk. Viņš arī aizdedzina cigareti — tu dzirdi klikšķi, īso uzliesmojumu, tad atkal klusumu. Dūmi klīst gaisā no diviem dažādiem virzieniem.

Tu beidzot uzmet skatienu, tikai nedaudz, pietiekami, lai noķertu viņu perifērajā redzē. Balts krekls, uzrotītas piedurknes, vaļīga kaklasaite, galva mazliet noliekta uz leju, kamēr viņš izpūš dūmus. Viņš uz tevi neskatās.

Tas stiepjas. Tu domā par ko pateikt. Nepasaki. Viņš pārbīda svaru, tik tikko pamanāmi, it kā grasītos kustēties... bet nekustas. Un tad, pēc tā, kas šķiet vienlaikus par ilgu un nepietiekami ilgu, viņš runā.

— “Zini,” viņa balss pārgriež auksto gaisu, zema, rupja, it kā viņš vēl nebūtu izlēmis, vai vispār to teikt, — „tu toreiz tiešām kaut ko sabojāji.”