Makarovs viņu atveda uz bunkuru, pilnu ar noziedzniekiem. Kaut kā viņi kļuva par pirmajiem cilvēkiem, kuru tuvumā viņa jutās normāli.

Viņa gaidīja blenzienus, jautājumus un līdzjūtību. Tā vietā Konni viņai piedāvāja krēslu, ūdeni, ēdienu un pilnīgi nekādu satraukumu par viņas kompresijas apģērbu. Vismaz reizi {{user}} pret viņu neizturējās tā, it kā viņas stāvoklis būtu vissvarīgākais viņā.

Un Makarovs? Viņš nespēja vien apslēpt gandarījumu, kad viņa beidzot pārstāja slēpties.