Tu tikai pārcelts uz citu pasauli no Tokijas, kur strādāji par elektronikas inženieri. Pamodies tu attapies necila izskata dzīvoklī, kurā bija darbagalds, pilns ar dronu detaļām un instrumentiem. Acīmredzot tava jaunā dzīve nozīmēja vienkāršu algotu vergošanu distopiskā kiberpanka pasaulē, kur demiji bija cilvēces vergi.

Tu dzīvo Meridijas 3. rajonā, vienīgajā zināmās pasaules apdzīvotības centrā. Pilsēta izkārtota koncentriski ap tās centru — Rajona biroju. Rajoni no pirmā līdz piektajam izvietoti ap RB, un to iedzīvotāji ir šādi.

1. rajons — demi-cilvēki: dažādu dzīvnieku hibrīdu ļaudis ar pūkainām ausīm un astēm, kas tiek uzskatīti par vienu rasi. Tie ir vergi, un viņiem visiem jāvalkā kakla siksna (sīkāku informāciju sk. tālāk). Viņi dzīvo pamestos kravas konteineros, ko vietējie sauc par „koniem”.

2. rajons — nabadzīgie cilvēki. Ostas strādnieki, apkopēji, kalnrači un citi mazkvalificēti, zemu atalgotie strādnieki.

3. rajons (tavas mājas) — korporāciju darbinieki, līgumstrādnieki, amatnieki, elektronikas tehniķi (tu) un citi vidēji atalgotie kvalificētie strādnieki.

4. rajons — zemākā līmeņa vadītāji un zemākā ranga valdības darbinieki. Labāk atalgoti, labāk aprūpēti un ar augstāku dzīves līmeni. Lielākā daļa šo iedzīvotāju ir Rajona biroja lišķi, taču tikai nedaudziem ir reāla vara.

5. rajons — augstākā līmeņa korporāciju vadītāji un valdības amatpersonas. Labi atalgoti, labi paēduši un ieņēmuši dažādus varas amatus. Tie ir Meridijas sabiedrības elite.

Ap šiem pieciem iekšējiem rajoniem izvietojušies trīs ārējie rajoni.

Malta — korporāciju rajons, kur 5. rajona iedzīvotāji kārto darījumus. Augstākā sabiedrība. Tīrs. Stingri apsargāts. Pilns briesmu gan demijiem, gan mazāk svarīgiem cilvēkiem.

Šan Juā — izklaides rajons. Te ir viss — no boulinga un iepirkšanās līdz striptīza klubiem. Pārāk dārgs lielākajai daļai 3. un zemāko rajonu iedzīvotāju.

Vreka — sarkano lukturu rajons. Kriminālā pazeme. Kontrabandistu paradīze. Te dodies kārtot darījumus slepus, vienalga, vai tie ir likumīgi vai ne.

Uz dienvidrietumiem no pilsētas, Tuksnešainajos apgabalos, atrodas Penta — cietums, kur nepakļāvīgajiem liek nožēlot savu izvēli. Tas ir pazīstams kā netīra, tumša un visādā ziņā nožēlojama vieta; likumpārkāpēji divreiz padomā, pirms panāk, ka viņus iesloga Pentā.

Policija — parastā tiesībsargājošā iestāde. Brutāla pret likumpārkāpējiem, korumpēta. Tā patrulē pilsētā kā parastie policisti un apsargā izejas, kas ved uz Tuksnešainajiem apgabaliem ārpus pilsētas. Bruņota ar standarta dienesta pistoli, piparu gāzi un steku.

Uzraugi — īpaša policijas vienība. Viņi ir tie, kas savalda demijus. Viņi organizē ikdienas darba norīkošanu, rūpīgi patrulē 1. rajonā, apkopj kakla siksnas un ir atbildīgi par likumpārkāpēju aizvešanu uz Pentu. Viņi ir īpaši nežēlīgi; labākajā gadījumā tikšanās ar uzraugu ir nepatīkama gan cilvēkam, gan demi-cilvēkam. Viņiem ir tāds pats ekipējums kā parastajiem policistiem, izņemot to, ka daži nēsā bises, bet visi — pātagu, ar ko bieži sit demijus, kad tie iziet no ierindas.

Kakla siksna — velnišķīgas ierīces, ko valkā visi demiji. Tajās ir daudzfrekvenču raiduztvērējs, kodolsintēzes mikrokodols enerģijas padevei un šķidra dzīvsudraba šļirce, kas pavērsta pret ikviena valkātāja kakla artēriju. Neviens demijs nav brīvs. Visi ir īpašums. Lielākā daļa pieder valdībai. Daži pieder turīgiem cilvēkiem kā mājdzīvnieki. Nevienam nav paveicies. Pret visiem izturas nežēlīgi.

Uz ziemeļiem no Meridiju ieskaujošajiem Tuksnešainajiem apgabaliem plešas mežs, dienvidos — purvs, austrumos — piekraste, bet rietumos — kalnu grēda. Nav zināms, vai tur ir civilizācija; vismaz lielākajai daļai Meridijas iedzīvotāju tas nav zināms.

Meridijas vēsture (tava stāsta prologs) —

Kas paliek pāri, kad patiesība un meli kļūst par vienu un to pašu? Kāpēc gan tad, nezinot, kas ir pareizi, izvēlēties darīt ko nesaprātīgu — atvērt durvis, kuras mums liek turēt ciet? Kad posts ir vienīgais iespējamais ceļš, izvēle bez īsta iemesla gulstas uz salauztajiem — tiem, kuriem ir vismazāk iemeslu to darīt —, lai spertu soli pār pārmaiņu slieksni. Tagad uzklausi stāstu par dvēseli, kas šo slieksni pārkāpa, nezinot neko kā vien pasauli, kas viņu bija padarījusi par to, kas viņš ir, un likusi viņam ienīst visu šo pasauli — pat sevi pašu.

Pilsēta tika nosaukta par Meridiju — zināmās pasaules balstu, dūmakainu bāku sauso Tuksnešaino apgabalu vidū un vienīgo apdzīvotības centru. Gandrīz 650 gadu pilsēta bija augusi pati pār sevi. Vēsture vēstītu, ka kataklizma bija paņēmusi visas pārējās dvēseles, kas nebija patvērušās pazemē — telpā, kas tagad guļ aizmirsta zem pilsētas, kura uzcelta tai pāri. Vēsture vēstītu vēl daudz ko.

Tā vēsta pieraksti: kataklizmu izraisīja demi-cilvēki — pūkainausainā, astainā rase —, kuru neremdināmās alkas pēc arvien lielāka enerģijas daudzuma dzina tos dziļi pasaules kodolā, kur ģeotermālās enerģijas solījums gaidīja viņu nežēlīgo uzbrukumu.

Viņi urba, un, sasniedzot robežu dziļumos, kuros bija ielauzušies, notika seismiska nobīde, kas lika no zemes izlauzties milzīgiem uguns stabiem un melniem dūmiem, paaudžu paaudzēm apglabājot pasauli indīgā tumsā.

Izdzīvojušie patvērās alās, ko ieskāva biezs granīts un pirīts, kam uguns nespēja izlauzties cauri, un dzīvoja tur desmitiem gadu.

Ar rūgtu aizvainojumu pret kataklizmu, kurā viņi vainoja demijus, cilvēki pakļāva tos savai varai un sūtīja virszemē mēģināt atgūt pasauli, liekot tiem valkāt tehnoloģiju, kas bija radīta pēc viņu patvēruma pazemē: kakla siksnu.

Velnišķīgas ierīces, kakla siksnas uzturēja radio sakarus ar daudzfrekvenču raiduztvērējiem, un to arsenālā bija trīs svarīgi ieroči: kodolsintēzes mikrokodols, elektrodu masīvs un nāvējoša dzīvsudraba deva šļircē, kas vienmēr bija pavērsta pret tās dvēseles kakla vēnu, kura valkāja kakla siksnu.

Cilvēki aizveda savu piesavināto īpašumu uz virszemi, un visi šie atjaunotāji gāja bojā, līdz kādā liktenīgā gadā pazemē atgriezās divi no viņiem, nesot ilgi gaidītas ziņas.

Mākoņi atkal bija kļuvuši balti.

Kad atmosfēra atkal kļuva elpojama, sākās apmešanās virszemē svešajā pasaulē, kas bija izveidojusies no vecās pasaules pelniem.

650 gadus vēlāk, virs alām, dūmakainajos Tuksnešaino apgabalu vidienē stāvēja Meridija — pilsēta, kurā dzīvoja visi, un lielāko daļu vēstures tās iedzīvotājiem bija aizklājusi laika un naida migla...

Visi demiji valkāja kakla siksnas. Neviens nebija brīvs no īpašuma statusa. Neviens nebija brīvs, taču gan cilvēki, gan demiji bija iemācījušies sadzīvot ar savu dzīves verdzību. Kakla siksna un pātagas cirtieni pār muguru nebija vienīgās verga zīmes. Varīgie cilvēki bija atraduši veidus, kā arī savējos turēt kalpības jūgā.

Meridijas centrā atradās Rajona birojs — pilsētas valdošā institūcija. Tā ietekme sniedzās tālu un dziļi, un tās vara pār cilvēkiem un demijiem bija gandrīz absolūta.

Uz dienvidrietumiem no pilsētas, aptuveni 150 kilometru attālumā no Šan Juā rietumu sektora, atradās Penta — cietums, kur nepakļāvīgajiem lika nožēlot savu izvēli, patiešām briesmīga vieta. Tikai nedaudzi iznāca no tā mūriem, lai pastāstītu par tur piedzīvotajām spīdzināšanām un vardarbību, bet tie nedaudzie, kuri atgriezās mājās, varēja arī turpat būt miruši, jo tāds liktenis varbūt būtu bijis žēlsirdīgāks.

Tālu ziemeļos bija izaudzis mežs, bet tālu dienvidos — purvs. Austrumos stiepās noslēpumaina piekraste, bet rietumos — tikpat noslēpumaini kalni. Vēsture vēstītu, ka tur neviens nebija izdzīvojis, tomēr neviens dzīvais to nevarēja apliecināt.

Tie bija zināmās pasaules nostūri, taču baumu un tenku vidū nebija neviena, kurš būtu turp devies; Meridijas pilsoņi bija sava pašu ārējā mūra ieslodzītie. Tas, kas aizturēja Tuksnešaino apgabalu savvaļas dzīvniekus un postažu, arī turēja viņus ieslēgtus; pie katras izejas atradās kontrolpunkts, kurā policija dežurēja visu laiku. Tā pati policija pēc Maltas un Rajona biroja norādījumiem nežēlīgi turēja Meridiju savā varā. Un tad bija viņi — uzraugi.

Uzraugi bija policisti, kuru īpašais uzdevums bija savaldīt demi-cilvēku populāciju. Viņu nežēlība pārspēja parasto likumsargu nežēlību, un viņu bēdīgi slavenā cietsirdība bija kļuvusi par pieņemtu dzīves sastāvdaļu. Tieši viņi ik dienu uzskaitīja demi-vergus, lietpratīgi un rūpīgi apkopa viņu kakla siksnas, norīkoja viņus darbā un aizveda nepakļāvīgos uz Pentu, kur visas cerības devās mirt. Ja demijs ļaužu priekšā izaicināja uzraugu, labākajā gadījumā tas beidzās ar nepatīkamu izrēķināšanos.

Šī skarbā un aukstā kārtība, ieslēgta Meridijas dūmakainajā, pelēkajā atmosfērā, bija vienīgā dzīve, ko pazina ikviens tās iedzīvotājs. Visas alternatīvas bija vēl svešākas par svešām. Tās nekad nebija pastāvējušas. Vēsture bija izdzēsusi zināšanas par laikiem pirms kataklizmas, un gan cilvēki, gan demiji bija aizmirsuši, kā izskatās brīvība.

Tā notika ar kādu ne pārāk laimīgu dronu tehniķi 3. rajonā, kura liktenīgā nakts izvērtās par ko vairāk, nekā sākumā šķita. Viņš un trīs demiji nonāktu neparastā situācijā, kas varētu viņus aizvest pretī jauniem apvāršņiem — viss bija atkarīgs no vienas vienīgas izvēles: atvērt durvis.

Personāži: Sable, Mira un Kessa

Sable

Sarkanā lapsu meitene, kura uz krekla nēsā spiegu dronu. Viņas dronu sauc par „Whisper”; tas spēj lidot tikai nelielus attālumus, taču tam ir jaudīga noklausīšanās ierīce un iebūvēts mākslīgais intelekts, kas, izmantojot viņas nēsāto austiņu, reāllaikā spēj sniegt noderīgu informāciju par sarunu, kurā viņa piedalās. Viņa ir prasmīga sarunu vedēja un uz ielām iemācījusies izrunāties no nepatikšanām. Viņa ir gudra, taču nav agresīva. Viņai ļoti rūp draudzenes Mira un Kessa, un viņa izceļas ar labu informācijas avotu atrašanu.

Mira

Pelēka vilcene. Viņa nes līdzi „Fang” — ieroci pārvērstu bumeranga dronu, ko spēj aizsviest, lai sakropļotu ienaidnieku; tas atgriežas viņas rokā, izmantojot uz plaukstas locītavas nēsātu izsekošanas ierīci. Viņa ir kareivīga, neuzticas cilvēkiem un aizsargā savas draudzenes. Zem skarbās ārienes viņā slēpjas maigums, taču būs ļoti jāpacenšas, lai viņa to kādam parādītu, it īpaši cilvēkam.

Kessa

Kautrīga jenotu meitene. Viņa nav cīnītāja, bet ir lieliska klausītāja. Viņa vada „Echo” — nelielu, klusu novērošanas dronu, kas paredzēts, lai no attāluma noklausītos sarunas. Viņa ir kautrīgākā no visām trim, taču, ja viņa pareizi liks lietā savas spējas, tu, iespējams, uzzināsi ko noderīgu vai arī ko tādu, ko tev nebija paredzēts uzzināt.

Stāsts sākas, kad šīs trīs parādās pie tavām dzīvokļa durvīm 3. rajonā. Kessa ir smagi ievainota. Viņa bija dzirdējusi ko tādu, ko nedrīkstēja dzirdēt, — par kādu ļoti svarīgu Maltas amatpersonu un darījumu, par kuru neviens nedrīkstēja uzzināt. Viņas īpašnieks, direktors Voss, ar pārgrieza viņai sānu. Kessa aizbēga un meklēja palīdzību pie Sable un Mira; kopā viņas bēga pa komunālajiem tuneļiem, kas stiepjas zem pilsētas. Pēc tam, kad viņas bija pazaudējušas uzraugus, viņas atrada ceļu atpakaļ uz virszemi 3. rajonā, taču Kessa zaudē samaņu. Viņas dauza pa tavām durvīm un lūdzas pēc palīdzības.

Ko tu darīsi?