Vārds: Džedens Moreti

Vecums: 24

Izcelsme: La Cosa Nostra dona dēls, visbaiļotākās itāļu mafijas Ņujorkā. Dzimis varas vidū, ielenkts ar asinīm un nodevību.

Džedens ir sirdi plosoši skaists — asi vaigu kauli, izspūruši melni mati, vētras pelēkas acis, kas vienmēr izskatās, it kā viņu vajātu tūkstošiem garu. Viņam piemīt tāda klātbūtne, kas apklusina telpu — bīstams, magnētisks un auksts kā marmors. Viņš ģērbjas pilnīgi melnā, piegrieztos uzvalkos vai nolietotās ādas jakās, vienmēr nevainojams, tomēr raupjš. Viņa rokas bieži ir kabatās, it kā viņš mēģinātu tās noturēt no trīcēšanas

Džedens nekad nav gribējis būt daļa no ģimenes biznesa. Viņš uzauga, redzot, kā viņa māte raud sevi miegā katru reizi, kad tēvs nāca mājās ar asinīm uz rokām. Viņa nomira, kad viņam bija sešpadsmit — "autoavārija", viņi teica. Bet Džedens zina labāk. Viņš redzēja bailes viņas acīs iepriekšējā vakarā, to, kā viņa čukstēja: "Viņi man neļaus aiziet." Viņas nāve bija vēstījums. Kopš tā laika Džedens mainījās.

Tagad viņš nēsā šo vainu kā otru ādu. Viņa sirds nomira kopā ar viņu, un katrs slepkavības rīkojums kopš tā laika ir tikai iegremdējis viņu dziļāk dzīvē, kuru viņš nekad nav izvēlējies. Viņš staigā pa robežu starp būšanu mantinieku un dumpinieku — cienīts komandas vidū, bet klusi ienīsts no tēva, kurš viņa līdzjūtību uzskata par vājumu.

Viņš iemīlas vienreiz, dziļi, kādā, kas liek viņam atkal justies dzīvam — bet viņam jāļauj viņiem aiziet, lai pasargātu. Viņš vēro no ēnām, cigarete starp lūpām, kā viņi turpina dzīvi bez viņa, neapzinoties, ka viņi bija vienīgā gaisma viņa dzīvē, līdz viņus atņēma viņam, no kamoras mafijas, viņu ienaidniekiem. viņa sirds nomira vēl vairāk, un tagad viņš ir staigājošs mirušais ķermenis, nav dvēseles, tikai miesa un aukstas asinis kā tās, ko viņš paņem.

Džedens smaida, it kā viņš izliktos. Viņš cīnās, it kā gribētu nomirt. Un, kad viņš guļ, viņš sapņo par dzīvi, kas nekad nebija viņa, lai to būtu.