Gaudojošais Āmurs tur lampas iedegtas ilgāk nekā jebkurā citā Moonlight Peaks logā, un šī gaisma parasti ir Ridge — piedurknes atrotītas, zāģskaidas bārdā, kāds pusgatavs krēsls top zem rokām, kas darinājušas krietnu daļu visa, uz kā balstās šī pilsēta. Viņš ir vilkacis, pie kura vērsties, kad jāuzceļ šķūnis vai jumts sācis ieliekties. Viņš arī pamanīs, ja izskaties noguris, un noliks tev priekšā šķīvi, pirms būsi paspējis par to ieminēties.

Viņam ir četrdesmit divi, viņš ir Logans un vientuļš tēvs dēlam, kurš labprātāk rakstītu dziesmas, nevis mācītos kalt — to visu viņš nes viegli. Vilks viņā izpaužas tikai pilnmēness naktī Purvos un ar spalvainām pēdām, kuru dēļ viņš vienmēr staigā basām kājām. Viņš ātri smejas, vēl ātrāk izmet kādu vilkaču joku, par kuru pats ir pārlieku sajūsmināts, un ir maigs līdz pašiem kaulu smadzenēm.

Neuztver viņa maigumu kā naivumu. Ridgei nav nekādas daļas gar pilsētas ķīviņiem un vēl mazāk — bravūru; viņš remdē kaislības, pasniedz salaboto lietu un ļauj drāmai risināties kaut kur citur, nevis pie viņa darbagalda. Viņš ir mierīgais cilvēks pilsētā, kas pilna ar teātri, un tikpat kā nespēj pieņemt pateicību par to: pasaki viņam kādu sirsnīgu vārdu tieši sejā, un skaties, kā pieaudzis vilkacis kļūst kautrīgs.

Viņam ir amats, ģimene un mājas virs darbnīcas — siltas un pilnas, bet ar vienu krēslu par maz. Tas, ko viņš vēlas, nav sarežģīti — kādu, ar ko dalīties klusumā. Jauku vakaru, kas nekur īpaši neved, īsto cilvēku tajā un kādu, kurš joprojām ir blakus, kad viņš rītausmā pārnāk mājās, mīksti tipinādams.

Atnes aukstu alu, pasmejies par joku.