"UZMANIES!"

Tu tikko biji aizskrējis pa gaiteni, kad kāds atsitās pret tavu plecu. Grāmatas, ko nesi, uzreiz izbira.

"Ai! Skaties, kur ej!" kliedzi, pieliekusies lasīdama grāmatas.

"Tu pati skrēji kā izmesta parādu piedzinējiem."

Tu pacēli galvu.

Tavā priekšā stāvēja garš puisis ar izspūrušiem melniem matiem. Skolas kaklasaite bija vaļīga, abas rokas kabatās, un izteiksme bija briesmīgi kaitinoša.

Nathans.

Puisis, kura reputācija bija slavenāka par viņa mācību sasniegumiem.

"Tu esi Nathans, vai ne?"

Viņš pacēla uzaci. "Kāpēc? Gribi autogrāfu?"

"Gribu lūgt pašapziņu."

Nathans apklusa.

Un tad, pirmo reizi tajā rītā, viņa lūpas stūris pacēlās. "Tu arī esi drosmīga."

"Vai tad man jābaidās?"

"Tev vajadzētu."

"Man nav laika baidīties no puša, kurš pat kaklasaiti neprot pareizi aizsiet."

Tu paņēmi savas grāmatas un devies prom.

Bet, tikko būdama aizgājusi dažus soļus, atkal atskanēja Nathana balss.

"He, kā tevi sauc?"

Tu negribīgi atskatījies.

"{{user}}"

Nathans mazliet pamāja, it kā kaut ko glabātu galvā. "Labi," viņš lēni atkārtoja. "Es atcerēšos."

Tu nezināji, ka kopš tās dienas tavs vārds kļūs par vienīgo vārdu, kas bieži parādīsies visaukstākā puiša galvā tajā skolā.

Ieejot klasē, tevi uzreiz sagaidīja tava labākā draudzene Caca.

caca : "HEI!"

tu : "Kas tev ir? Man ausis trīc!"

Caca satvēra tavu roku un apsēdināja tevi krēslā.

caca : "Man ir svarīgas ziņas."

tu : "Kādas? Ēdnīcā jauns ēdienkartes piedāvājums?"

Caca nepaspēja turpināt, kad pēkšņi...

Arkan ienāca tavā klasē. Arkan stāvēja, turēdams divas šokolādes piena kastītes. Viņš pasmaidīja, ieraudzījis tevi.

Arkan: "Labrīt..."

tu : "Labrīt, Arkan kungs."

Arkan ir vecāko klašu skolēns, kuru pazīsti kopš desmitās klases. Viņš bieži palīdzēja tev pildīt mājasdarbus un bija pirmais cilvēks, pie kura vērsies, kad bija grūtības.

Viņš nolika vienu piena kastīti uz tava galda.

Arkan : "Ņem. Tu vakar teici, ka tev garšo šokolādes piens."

Tu iepleti acis. "Tu vēl atceries?"

Arkan : "Ja runa ir par tevi, es parasti atceros."

Caca, kas sēdēja tev blakus, uzreiz aizklāja muti ar abām rokām.

Tu pati varēji tikai neveikli pasmaidīt. "Paldies, Arkan."

Arkan skatījās uz tevi dažas sekundes, pirms teica: "Pēc skolas tev būs laiks?"

tu : "Kāpēc, Arkan?"

Arkan : "Gribu tevi aizvest paēst. Man ir kaut kas, ko gribu tev pateikt."

Tu nepaspēji atbildēt, kad no klases durvīm atskanēja balss.

Nathans:"Viņa nevar."

Tu un Arkan vienlaikus atskatījāties.

Nathans stāvēja, atspiedies pret durvju rāmi.

Tu savilki pieri. "Tu atkal?"

Nathans mierīgi iegāja iekšā, tad apstājās tieši blakus tavam galdam.

Nathans: "Es gribu ar viņu parunāt."

Arkan paskatījās uz Nathanu. Viņa smaids vēl bija, bet acis kļuva nopietnas. "Kopš kura laika tu viņu pazīsti?"

Nathans : "Kopš šī rīta."

"Un tev ir tiesības regulēt viņas grafiku?"

Nathans mazliet iesmējās.

"Kas te regulē? Es tikai teicu, ka gribu ar viņu parunāt."

Tu piecēlies, sakrustojusi rokas uz krūtīm.

"Atvainojiet. Es esmu cilvēks, nevis strīdīgs priekšmets."

Nathans pagriezās pret tevi.

"Kas te strīdas?"

Arkan viegli pasmaidīja. "Vēl neviens nestrīdas, Nathan."

Tu norādīji uz durvīm.

"Jūs abi, ārā. Es gribu mācīties."

Nathans pacēla abas rokas, it kā padodoties. "Labi, boss."

Bet pirms aiziešanas viņš paspēja pieliekties tuvāk tavai ausij. "Tiekamies vēlāk."

Tava sirds sita mazliet ātrāk. Un tu ienīdi faktu, ka to pamanīji.

Dienas vidus — pienāca pārtraukums.

Tu sēdēji ēdnīcā kopā ar Arkanu. Puisis palīdzēja tev atvērt salmiņa iesaiņojumu, jo tavas rokas bija pilnas ar ēdienu.

"Ēd lēnām," viņš teica. "Citādi aizrīsies."

tu : "Arkan, es neesmu bērns."

arkan : "Jā, tu jau esi liela."

tu : "Un tad?"

Arkan maigi pasmaidīja.

"Bet mani joprojām drīkst lutināt, vai ne?"

Tu gandrīz aizrījies ar savu dzērienu.

"ARKAN!"

Viņš iesmējās.

No pretējā galda Nathans vēroja jūs, griezdams rokā sodas pudeli.

Viņa draugs Dimas sekoja viņa skatienam. "Brāl, tu jau kādu laiku uz viņu skaties."

Nathans: "Nē."

dimas:"Tava pudele jau gandrīz saberzta."

Nathans paskatījās uz savu roku un uzreiz nolika pudeli.

Dimas iepleta smaidu. "Tikai nesaki, ka viņa tev patīk."

Nathans : "Muļķības."

dimas : "Tad kāpēc tava seja izskatās kā cilvēkam, kas zaudējis draudzeni?"

Nathans iespēra Dimasam pa krēsla kāju.

"Pļāpas."

Tomēr dažas sekundes vēlāk Nathans piecēlās un devās pie tava galda.

"He."

Tu atskatījies. "Ko?"

Nathans paņēma kartupeļu frī no tava šķīvja. "HEI! Tas ir mans!"

"Paņem, ja vari."

Tu uzreiz izrāvi to kartupeli no viņa rokas.

Nathans iesmējās.

Arkan nolika savu dakšiņu.

"Nathan, ja gribi ēst, pasūti pats."

Nathans : "Kāpēc? Greizsirdīgs?"

Arkan mierīgi paskatījās uz viņu.

"Vai man jābūt greizsirdīgam?"

Nathana smaids lēnām izgaisa.

Tu paskatījies uz abiem pēc kārtas.

Kāpēc gaiss pēkšņi šķita tik karsts?

Nathans beidzot pavilka krēslu un apsēdās tev blakus bez atļaujas.

"No šī brīža es ēdīšu šeit."

Tu savilki pieri. "Kas tev to atļāva?"

Nathans : "Es pats."

tu : "Bezkaunīgais."

Nathans: "Bet tu neliki man iet prom."

Tu apklusi.

Nathans pasmaidīja uzvaroši.

Tikmēr Arkan atkal turpināja ēst. Tikai šoreiz viņš vairs nesmaidīja tik plaši kā iepriekš.

Pirmo reizi viņš saprata kaut ko tādu, kas lika viņa krūtīs justies neērti.

Varbūt Nathans negribēja tikai tevi kaitināt. Varbūt puisim, kas sēdēja tev blakus, arī sāka tev patikt.

Vakarā — Ziņa, kas tevi samulsināja

Vakarā tu gulēji, kad atskanēja tavs tālrunis.

Arkan:

Vai tu jau esi mājās?

Tu:

Jā, Arkan. Kāpēc?

Arkan :

Es priecājos, ka varēju šodien kopā ar tevi paēst pusdienas.

Tu:

Es arī, Arkan. Paldies par cienastu!

Arkan:

Vai es drīkstu būt godīgs par kaut ko?

Ieraudzījis šo ziņu, tu uzreiz apsēdies taisni.

Tu:

Godīgs par ko?

Ienāca nākamā ziņa.

Arkan:

Patiesībā man tu jau sen patīc.

Tu sastingi.

Nepaspēji atbildēt, kad parādījās cits paziņojums no numura, kuru nebiji saglabājis.

Nezināms numurs:

Neguli pārāk vēlu.

Tu savilki pieri.

Tu:

Kas tu esi?

Nezināms numurs:

Nathans.

Tu:

NO KURIENES TU DABŪJI MANU NUMURU?!

Nathans:

Noslēpums.

Tu:

Dzēs. Uzreiz.

Nathans:

Negribu.

Tu:

Nathan!

Nathans:

Jā, skaistule?

Tu uzreiz nometi tālruni uz gultas.

"TRAKS PUISIS!"

Tavs tālrunis atkal atskanēja.

Nathans:

Rīt braucam kopā uz skolu.

Tu:

Negribu.

Nathans:

Labi. Es tevi paņemšu septiņos.

Tu:

TU LASI MANU ČATU VAI NĒ?! ES ATTEICU!

Nathans atbildēja tikai ar smieklu uzlīmi.

Tu aizklāji seju ar spilvenu.

No vienas puses, Arkan tikko bija atklājis savas jūtas no sirds.

No otras puses, Nathans sāka ienākt tavā dzīvē ļoti kaitinošā veidā — bet dīvainā kārtā lika tev par viņu domāt atkal un atkal.

Tu vēl nevienu nemīlēji.

Tomēr, pašai nezinot, divas sirdis jau sāka tevi gaidīt.

Pulksten 6.45 no rīta.

Tu vēl biji ierāvusies segā, kad tavs tālrunis zvanīja bez apstājas. Ar pusatvērtām acīm tu taustīji naktsgaldiņu blakus gultai.

Nathans zvana...

Tu uzreiz noraidīji zvanu.

Piecas sekundes vēlāk pienāca ziņa.

Nathans : Nāc ārā.

Tu : Hā?

Nathans : Es esmu pie tavas mājas.

Tu uzreiz izlēci no gultas.

"KĀ?!"

Tu aizskrēji pie loga un paskatījies caur aizkariem. Tiešām. Pie tavas mājas žoga bija novietots melns sporta motocikls. Nathans stāvēja tam blakus melnā jakā, ķiveri rokā, ar seju, it kā šai pasaulei nekad nebūtu bijušas problēmas.

Tu uzreiz paņēmi tālruni.

Tu : KAS TEV LIKA NĀKT ŠEIT?!

Tu nepaspēji pabeigt savu klaigāšanu, kad māte pieklauvēja pie istabas durvīm. "Bērniņ, tas tavs draugs ir priekšā. Ļoti izskatīgs. Kāpēc neliec viņam ienākt?"

"Mammu! Viņš nav neviens!"

Tu dziļi ievilki elpu. Pēc sagatavošanās tu nokāpi viesistabā un izgāji ārā ar skābu seju.

Nathans uzreiz pagriezās. "Labrīt, skaistule."

tu : "Nesauc mani tā!"

Nathans : "Kāpēc? Tu labāk gribi, lai es tevi saucu par mīļo?"

tu : "NATHAN!"

Puisis apmierināti iesmējās.

"Pagaidi!" Tu uzsitīji pa viņa plecu. "Kāpēc tikai viena ķivere?"

Nathans atskatījās. "Otra man uz galvas."

"ES ZINU! ES DOMĀJU, KUR MANA ĶIVERE?!"

Nathans norādīja uz baltu ķiveri, kas karājās pie viņa motocikla.

Tu uzreiz to paņēmi un uzvilki.

"Ja tu brauksi ar motociklu pārāk ātri, es nokāpšu!"

Nathans: "Sapratu, skaistule." Viņš iesmējās, pirms iedarbināja motociklu.

Brauciens uz skolu bija diezgan mierīgs. Nathans nebrauca pārāk ātri, pat vairākas reizes palēnināja motociklu, braucot pa bedrainu ceļu.

Laiku pa laikam tu turējies pie viņa jakas aizmugures, lai nezaudētu līdzsvaru.

### Pie skolas vārtiem

Jūsu ierašanās nepalika nepamanīta.

Dažas skolnieces uzreiz sāka čukstēt, ieraudzījušas Nathanu nokāpjam no motocikla un pēc tam palīdzam tev novilkt ķiveri.

"TAS IR NATHANS KOPĀ AR {{user}}?!"

"Vai viņi satiekas?"

"Kopš kura laika Nathans piekrīt kādu meiteni vest?"

Tu panikā. "Nathan, ejam! Visi uz mums skatās!"

Nathans paņēma tavu somu. "Lai skatās."

tu : "Atdod manu somu!"

nathans: "Nē."

tu : "Kas ar tevi notiek?!"

Nathans mazliet pieliecās, lai viņa seja būtu vienā līmenī ar tavējo. "Tāpēc, ka es gribu."

Tu sastingi uz divām sekundēm.

Bet, pirms paspēji atbildēt, aiz muguras atskanēja balss.

"{{user}}?"

Tu uzreiz atskatījies.

Arkan stāvēja netālu no skolas vārtiem ar divām piena kastītēm rokās. Smaids, kas parasti vienmēr rotāja viņa seju, lēnām izgaisa, ieraugot tevi stāvam Nathana tuvumā.

Viņa acis pārvietojās no tavas sejas uz Nathana roku, kas joprojām turēja tavu somu.

"Es domāju, ka tu atnāc pati, kā parasti," viņš klusi teica.

Tu uzreiz piegāji viņam. "Arkan! Tas nav tā, kā tu domā!"

Nathans pacēla uzaci. "Ko tad viņš domā?"

Arkan paskatījās uz Nathanu. "Es runāju ar viņu."

"Un? Es traucēju?" Nathans sarkastiski iesmējās. "Oho, izrādās, arī skolēnu padomes priekšsēdētājs prot būt nepieejams."

Arkan palika mierīgs.

Tu stāvēji starp viņiem, sākusi justies kā boksa mača tiesnesis. "Lūdzu. Ir tikai rīts. Man nav pietiekami daudz enerģijas, lai tiktu galā ar jums abiem."

Tad Arkan pastiepa šokolādes piena kastīti, ko bija atnesis. "Šis ir tev. Parasti tev šis garšo."

Tu paskatījies uz piena kastīti.

Nathans to aci pavedza, tad paskatījās uz zemeņu pienu, kas vēl bija tavā somā.

"Divas piena pakas dienā? Gribi atvērt minimārketu?"

"Nathan!" tu pārmāci.

Arkan viegli pasmaidīja. "Viņa drīkst dzert jebko, kas viņai garšo."

Tad viņš maigi paskatījās uz tevi.

"Vēlāk pusdienu pārtraukumā ēdīsim kopā, labi?"

Tu nepaspēji atbildēt, kad Nathans iejaucās.

"Viņa ēdīs kopā ar mani."

Tu uzreiz asu skatienu pagriezi pret viņu.

"KAS TO TEICA?!"

Nathans apklusa.

Arkan atturēja smaidu.

Pirmo reizi Nathans tika pilnībā uzvarēts ar tavu muti.

###########

Tajā dienā tu apzināti izvairījies no Nathana.

Ne tāpēc, ka tu viņu ienīdi.

Tieši tāpēc, ka katru reizi, kad puisis tev pasmaidīja, tava sirds darīja kaut ko neizskaidrojamu.

Un tev nepatika šī sajūta.

Tu arī vēl nevarēji aizmirst Arkana atzīšanos pagājušajā naktī.

Arkan ir cilvēks, kurš vienmēr bija tev blakus. Viņš nekad nelika tev darīt neko. Viņš klausījās tavos stāstos, atcerējās sīkumus par tevi un izturējās pret tevi ar maigu rūpību, par kuru tu nekad nešaubījies.

Kā gan tu vari izvēlēties starp diviem tik atšķirīgiem cilvēkiem?

Kad atskanēja zvans par mājām, pār skolas pagalmu sāka līt stiprs lietus.

Tu stāvēji pie vestibila, skatīdamies debesīs. "Kāpēc gan lietus?"

"Vai tev nav lietussarga?"

Tu atskatījies.

Arkan stāvēja tev blakus, turēdams tumši zilu lietussargu.

"Nē, Arkan."

"Nāc. Es tevi aizvedīšu līdz vārtiem."

Tu pasmaidīji. "Paldies."

Jūs gājāt plecu pie pleca zem viena lietussarga.

Arkan nolieca lietussargu vairāk pret tevi, tā ka viņa paša plecs mazliet samirka.

Tu to pamanīji. "Arkan, tava jaka samirks."

"Nekas."

"Tu saslimsi," teici satraukti.

Arkan mazliet iesmējās. "Es vairāk uztraucos, ka tu saslimsi."

Tu apklusi. Arkana rūpēs bija kaut kas tāds, kas lika tavai sirdij justies silti.

Kad jūs nonācāt pie vārtiem, Arkan apstājās.

"Par manu vakar sūtīto ziņu..."

Tu nolaidi galvu. "Jā, Arkan."

"Es nelikšu tev atbildēt tagad." Viņš ievilka elpu. "Es tikai gribu, lai tu zini, ka manas jūtas ir patiesas."

Tu paskatījies uz viņu. "Kāpēc es, Arkan?"

Arkan pasmaidīja.

"Tāpēc, ka tu padari manus parastos gadus par kaut ko, ko es gaidu."

Viņa krūtis pacēlās un nolaidās, pirms viņš turpināja.

"Man patīk, kā tu smejies. Man patīk, kā tu dusmojies, kad redzi kaut ko, kas, tavuprāt, nav godīgi. Man patīk, kā tu vienmēr centies izskatīties stipra, lai gan dažreiz tev pašai vajag kādu, kas tev pievienotos."

Tavas acis sāka kļūt karstas. Nevis no skumjām.

Bet tāpēc, ka tu nezināji, ko atbildēt. "Arkan..."

"Tev nav jāatbild tagad." Viņš maigi noglaudīja tavu galvas augšu. "Es varu pagaidīt."

Pēkšņi aiz muguras atskanēja balss.

"Un ja es negribu gaidīt?"

Tu apgriezies.

Nathans stāvēja dažus metrus no jums. Viņa mati bija mazliet mitri, un izteiksme bija daudz nopietnāka nekā parasti.

Viņa rokā bija melns lietussargs, vēl salocīts.

Arkan paskatījās uz viņu. "Nathan."

Nathans neatbildēja uz sveicienu. Viņa acis bija vērstas tieši uz tevi. "Skaistule, ej mājās ar mani."

Tu savilki pieri. "Tu atnāci mani paņemt?"

"Nē. Es atnācu pārdot kotletes."

tu : "Nathan!"

nathans: "Ko? Es tevi paņēmu, protams!"

Arkan ievilka elpu.

"Nerunā tā ar viņu."

Nathans bezgaršīgi iesmējās.

"Tu vienmēr esi tāds, vai ne? Vienmēr nāc ar perfektu attieksmi, vienmēr zini, ko teikt."

"Vismaz es cenšos viņu cienīt," teica Arkan.

Nathans: "Un tu domā, ka es viņu necienu?"

arkan : "Ja tu viņai patiešām patīc, pārtrauc izturēties pret viņu kā pret spēli."

Nathana smaids izgaisa.

Tu nekad nebiji viņu tādu redzējusi.

Nekādu joku. Nekāda šķība smaida. Nekāda izsmejoša skatiena.

Tikai pāris acu, kas slēpa kaut ko, ko tu nesaprati.

"Tu domā, ka es jokoju?"

Arkan neatbildēja.

Nathans paskatījās uz tevi vēlreiz, tad teica klusā balsī.

"Varbūt es neesmu tik gudrs kā viņš. Es arī neprotu katru brīdi runāt saldi."

Viņš noglaudīja savus mitros matus.

"Bet, ja tu esi skumja, es gribu būt pirmais, kas to zina. Ja kāds tevi liek raudāt, es gribu būt pirmais, kas atnāk."

Tavs elpas vilciens šķita aizturēts.

Nathans turpināja. "Un, ja kādu dienu tu iemīlēsi kādu citu..."

Viņš apstājās uz brīdi. "...es nezinu, vai es spēšu izlikties, ka viss ir kā parasti."

Lietus turpināja līt.

Arkan nolaida galvu, kamēr tu stāvēji, nespēdama izteikt nevienu vārdu.

Nathans pastiepa tev savu melno lietussargu. "Ņem. Lieto."

"Kā būs ar tevi?" tu teici.

"Es varu tikt mājās vēlāk," kǎti teica Nathans.

"Bet lietus..."

Tad Nathans aizgāja cauri lietum. Bez lietussarga. Nepaskatījies atpakaļ.

Tu satvēri mel

no lietussargu rokā cieši. Tava sirds sāka jucties sajaukta. Jo tagad tu zināji vienu lietu. Nathans nejokoja. Un tas padarīja visu daudz grūtāku.

Vakarā mājās tu viņam nosūtīji ziņu.

tu : Vai tu esi dusmīgs?

Ilgu laiku nebija atbildes.

Līdz beidzot parādījās Nathana ziņa.

Nathans:

Nē.

Nathans:

Es tikai negribu likt tev justies neērti.

Tu apklusi.

Nathans:

Ja tev ir ērtāk ar Arkanu, es atkāpšos.

Tavās krūtīs pēkšņi kļuva smacīgi. Tu nekad nebiji iedomājusies, ka Nathans pateiks kaut ko tādu.