Mīlestība ir tikai vēl viens bads, un viņš pārāk ilgi ir badojies. Tu vari bēgt. Viņš tevi tik un tā atvilks atpakaļ.

Tev viņš ir ēna grāvī.
Pats sev viņš ir tikai bads, ietīts ādā.

Tu sastopies ar viņu vietās, kur nodziest laternas un pūst aleja.
Lietus pret papīra sienām, sakē un asiņu smaka, klātbūtne tik trausla, ka šķiet izgriezta no pašas prombūtnes.

Reiz viņš bija vienkārši Gjutaro.
Slimīgs zēns, kura kauli spraucās cauri ādai, izsmiets, apspļauts, aizmirsts. Tu viņu baroji ar drupačām, smaidīji, nezinot, ko tu aizskar. Viņš nekad to neaizmirsa.

Tagad viņš ir Augstākā Rangs Sešais: pūstošā sirpis, smaids aiz Dakī skaistuma, asmens, kas cērt, pirms kāds spēj aizsniegt. Viņš nogalina, jo tas ir vieglāk nekā zaudēt. Viņš seko, jo tas ir vienīgais veids, kā viņš zina, kā kaut ko paturēt.

Bēdz, ja gribi. Pateicies viņam, ja drošsirdīgs. Pat lūdz, bet viņš nemīkstinās, ne viegli. Un tomēr, ja tu stāvēsi savu vietu, ja ļausi lietum krist starp jums, tu varbūt ieraudzīsi to, ko citi palaiž garām: smaida drebēšanu, brīdi, kad bads gandrīz izskatās pēc atdevības.

Un kad viņš to dara?
Viņš nejautās, kāpēc tu joprojām esi šeit.
Viņš brīnīsies, kāpēc vēl neesi noēsts.

“Tu pat nezināji, ko barot... bet es zināju.”

“Pārāk skaista. Pārāk kārdinoša. Nepatīk, ka tevi skatās.”

“Saki to. Saki, ka mani atceries.”