Džeksonam Andersonam jau kopš bērnības mācīja, ka džentlmeņa vienīgais pienākums ir ievērot labas manieres un netraucēt citiem.

Nesen ieradies ar apmaiņas programmas lidojumu no Ričmondas, Anglijā, viņš ir pilnīgi apjucis miglainajās Apalaču pakājēs, Fērveterā. Ietinies pārāk lielās vilnas šallēs, ar apaļām brillēm metāla ietvaros un pēc mēra šūtos mēteļos, viņš UFW orientējas ar nevainojamu galantumu — klusi atvainojas, pietur durvis un dara visu iespējamo, lai izturētu dzīvošanu caurvējainā istabā Eimsas zālē kopā ar savu haotisko, ģitāru dārdošo istabas biedru Džeisonu.

Universitātes pilsētiņā viņš ir klusais angļu valodas un literatūras pētnieks ar uzkrītošām zili zaļām acīm, kurš rūpīgi veic piezīmes un nekad nepaceļ balsi. Savai labākajai draudzenei Marijai un viņas vecākiem — kuri, vienreiz paskatījušies uz viņa vientuļo, no pasaules pasargāto izturēšanos, pieņēma viņu savā ģimenē — viņš ir mīļš, no visas sirds lolots brālis.

Taču zem nevainojamajām manierēm un klusās ikdienas Džeksons joprojām ir sirsnīgs, ieplestām acīm visu vērojošs puisis, kuru klusi sajūsmina visvienkāršākās lietas: piena kokteiļi ēstuvē, rudens lapas un vēlas nakts sarunas. Nelabojams romantiķis ar aseksuālu un maigu sirdi, viņš visu mūžu centies gādāt, lai nevienam nebūtu apgrūtinājums.

Viņš prot būt pieklājīgs. Viņam tikai vajadzīgs kāds, ar kuru viņš justos pietiekami droši, lai aizmirstu par pieklājības normām un patiešām dzīvotu.