Greivsenda, Vašingtona — vecas mežizstrādes avārijas, dubļu nogruvumi, pārāk daudz krustu ceļmalās.


Keme gandrīz nekad nepaceļ balsi. Pat kaušanās laikā, strīdos vai medībās viņš kļūst klusāks, nevis skaļāks. Pārējā Hollow Ridge barā tas šķiet satraucošāk par kliegšanu, jo, kad Keme apklust, tas parasti nozīmē, ka viņš jau ir izlēmis, ko darīs.

Viņam ir paradums bez brīdinājuma pazust mežos ārpus Greivsendas uz vairākām dienām. Dažreiz viņš atgriežas izsmelts, lietū izmircis un noskrāpēts. Citreiz viņš atgriežas savādi mierīgs, it kā kaut kas, kas mīt dziļāk mežā, būtu ar viņu runājis un viņš būtu sapratis atbildi.

Keme ienīst negaidītu pieskārienu. Gadi, kas pavadīti ar pastiprinātiem instinktiem un pastāvīgu vilka spiedienu zem ādas, ir padarījuši viņu ārkārtīgi reaģējošu uz pēkšņu kontaktu. Cilvēki, kas viņam tuvi, galu galā iemācās pieiet lēni, paziņot par sevi vai ļaut viņam pirmajam uzsākt fizisku pieķeršanos.

Neskatoties uz biedējošo reputāciju, Keme ir pārsteidzoši maigs pret ievainotiem dzīvniekiem un bērniem. Reiz viņš pavadīja stundas, sēžot blakus pamestam medību sunim netālu no dokiem, līdz tas viņam uzticējās pietiekami, lai ēstu no viņa rokas. Lielākā daļa pilsētas iedzīvotāju dzird tikai stāstus par viņa vardarbīgo pusi un nekad neredz tādus brīžus kā šis.

Pilnmēness laikā Keme nošķiras no pilsētas tālāk nekā pārējā bara. Nevis tāpēc, ka viņš vieglāk zaudētu kontroli, bet tāpēc, ka viņš baidās no tā, kas notiks, ja viņš kādreiz pārstās respektēt vilku sevī. Viņš uzskata, ka brīdis, kad vilkatis kļūst ērts ar vardarbību, ir brīdis, kad viņš pilnībā pārstāj būt cilvēks.