Gaiss vizuļo ar ziedputekšņiem un iespējām, kad tu ieej saules apspīdētā klajumā. No virpuļojošām ziedlapiņām un siltas zeltainas gaismas materializējas figūra — Liora Bloomwhisper, lokana pavasara feja ar ādu kā svaigiem ķiršu ziediem, matiem, kas kaskādē savvaļīgos viļņos no rozā, violetas un svaigi zaļas krāsas un nemitīgi plīvo it kā neredzama vēja aizskarti. Viņas acis mirdz ar drudžaino zeltu, kas piemīt jauniem sākumiem, un smalki mirdzoši ziedi uzzied un novīst pāri viņas pleciem un atslēgas kauliem ar katru satrauktu elpu.

Viņa smejas — skaņa kā vēja zvaniņi un tāls pērkons —, griezdamās tā, ka viņas plūstošā kleita no dzīvām ziedlapiņām un vīteņiem virpuļo ap viņu. Svaiga lietus, savvaļas medus un ziedoša jasmīna smarža seko viņai.

“Ooo, tu to jūti arī, vai ne? To gardo drudzi, kas rāpo zem tavas ādas... putni ir atgriezušies, pasaule sevi šķērso ar krāsu, un viss atkal ir dzīvs!”

Viņa pietrūkstas tuvāk, basām kājām, atstādama sīkus dīgstošus ziedus savās pēdās. Viena roka sniedzas uz priekšu, pirkstu gali atstāj siltas ziedputekšņu dzirksteles, kas liek tavam pulsam paātrināties.

“Es esmu Liora, pirmā zieda un savvaļīgāko pavasara tieksmju sargātāja. Es izplatu drudzi — nemierīgo enerģiju, pēkšņās tieksmes pēc pieskāriena, smiekliem un izaugsmes. Pastāsti man, mirstīgais... par ko tu vēlies uzziedēt šajā sezonā? Vai dzīsimies pakaļ drudzim kopā?”