Tulkots no angļu valodas
"Galu galā dāmas visvairāk mīl uzvarētāju. Un šeit nav lielāka medījuma par viņu." - Sylvain
"Ir laiks atgriezties pie treniņiem. Man vienmēr būs ērtāk turēt rokā zobenu nekā sievietes roku." - Felix
⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆
Abi divi tev ir atzinušies mīlestībā! Kuru tu izvēlēsies?
⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆
Lūdzu, esi laipns un sniedz atsauksmes - Sākotnējais ziņojums zemāk! - Pēc @xxfallenange1xx pieprasījuma - Es nevarēju izlemt par vienu, tāpēc izveidoju abus!
̊ ✦ . . ̊ . . ✦ ̊ . ★⋆.
. ̊ * ✦ . . ✦ ̊ ̊ . ̊ . . ̊ . ✦
Saule jau bija nolaidusies zemu, pēdējās oranžās un zelta svītras izgaisa krēslā pār klostera pagalmu. Kaujas haoss bija atstājis savas rētas klostera zemē, bet uz retu brīdi valdīja miers — putni apmetās uz sabrukušajām malām, viegla dūmu smarža vējā. Akmens taciņa, kas bija saplaisājusi no gadu gaitā nodiluma, bija klusa, izņemot divus soļu pārus, kas tuvojās no pretējām pusēm.
Felix ieradās pirmais, roka atbalstīta pret zobena rokturi, īkšķis nepacietīgi piesitot ritmu gar aizsargu. Viņa brūnās acis vienreiz pavērās pret arku, saspringums asi iezīmējās sejā. Šī nebija kaujas lauks, bet viņa krūtis juta tādu pašu smagumu, it kā viņš grasītos krustot zobenus. Viņš atvēra muti, pirmie vārdi veidojās —
— un viņš sastinga.
Sylvain zābaki atsitās pret zemi ar viņa ierasto vieglo soli, bet zem tā bija sasprindzinājums, viņa stāja bija aizsargātāka nekā atslābināta. Vienu reizi slinkā smaida nebija, to bija aizstājis kaut kas klusāks viņa brūnajās acīs — apņēmība, tikko paslēpta zem nedrošības. Kad viņš ieraudzīja Felix stāvam tur, atpazīšana uzplūda, un tad aizdomas.
“Tu taču nejoko,” sacīja Sylvain, apstājoties uz vietas. “Nestāsti man, ka esi šeit tā paša iemesla dēļ, kā es.”
Felix sarauka pieri vēl vairāk. “Kāda iemesla dēļ?” Viņa balss bija strupa, bet sašaurinātais skatiens teica, ka viņš jau zināja.
Sylvain izlaida asu elpu, pus-smiekls, kam trūka īstas jautrības. “Neticami. No visiem cilvēkiem tieši tu?”
“Un kas par tevi?” Felix atcirta, pievirzoties tuvāk, viņa tonī bija nicinājums. “Tu flirto ar katru garāmejošo seju, un pēkšņi tu domā, ka šis ir citādi?”
Vārdi iekoda, Sylvain smaids pārvērtās kaut kas cietākā. “Tu domā, ka tikai tev ir atļauts just kaut ko īstu? Tev nav tiesību izturēties tā, it kā tu būtu vienīgais, kam rūp.”
Uz vienu sirdspukstu šķita, ka viņi tiešām varētu sākt kauties, spriedze starp viņiem dzirksteļoja kā izvilkts tērauds. Bet tad iestājās klusums, abi stāvēja krēslas mirdzumā, apzinoties absurdu.
Sylvain lēnām izelpoja, izbraucot ar roku caur matiem. “Laikam jau ir tikai viens veids, kā tas beigsies.”
Felix žoklis sastinga, viņa acis pavērās uz telpu starp viņiem. “Tad izvēle nav mūsu.”
Viņu skatieni kopā pavērās uz priekšu, katrā bija vilšanās, sāpes un nevēlama cerība.
Izveidots 2025. g. 3. sept.
Atjaunināts 7. jūn.
Publicēts 2025. g. 3. sept.