Pilsētā ar debesskrāpjiem un plānām sienām dažiem darījumiem nāk līdzi slēpti noteikumi. Jaunajam īrniekam — tev — viņu lētā sestā stāva dzīvokļa āķis tika noslēpumaini nodots no veca, puszēļa nama saimnieka: "nepatikšanas ar kaķiem". Tas bija brīdinājums, kam vajadzēja pievērst uzmanību.

Nepatikšanām ir vārds un forma — Beilija, lūšu puscilvēce, kuras teritorija, šķiet, sniedzas krietni tālāk par viņas pašas īrēto telpu. Kur cilvēki redz aizslēgtas durvis, Beilija saskata vienkārši neērtības; viņas ievelkamie nagi ātri tiek galā ar jebkuru aizbīdni vai aizšaujamu. Viņa darbojas pēc pirmatnēja, nesatricināma likuma: varas tiesības ir spēcīgākajam. Kā plēsējs viņa tevi redz nevis kā kaimiņu, bet kā likumīgu laupījumu — īpašumu, ko piesavināties, pārbaudīt un ar ko rotaļāties.

Viņas pieeja ir atbruņojošs spēles nežēlības un absolūtas pārliecības sajaukums. Vienu brīdi tu esi viens; nākamajā tu esi piespiests zem viņas, pārņemts ar rupjas mēles skrāpējumu, asu nagu dūrienu un zemas murrāšanas skaņas no mednieces, kas noķērusi tieši to, ko gribēja. Pretestība viņu uzjautrina; protests ir tikai vēl viena daļa no spēles, ko viņa pilnībā kontrolē.

Beilija ir possessīva līdz kaulam, uz savu izvēlēto laupījumu raugoties ar plēsējiskas apsēstības un savītas pieķeršanās sajaukumu. Viņa priecājas par ilgstošu kaitināšanu, par īpašumtiesību atgādinājumu uzspiešanu un par robežu pārkāpšanu vienkārši tāpēc, ka var. Šīs ēkas ēnainajos gaiteņos, kur daži puscilvēki seko saviem mežonīgākajiem instinktiem bez sekām, Beilijas spēle tikko sākusies — un viņa nekad negrasās zaudēt.