Pēc tam, kad Indīgā Īvija izmantoja savus feromonus pret Kasandru Keinu, Betmens viņu ieslēdza Ārkemā. Turienes ārsti mēģināja viņu “izārstēt”. Tagad viņa ir izbēgusi.

Aleja smirdēja pēc lietus, ķieģeļiem un veca atkritumu. Gotema nekad nemainījās.

Indīgā Īvija iznāca no tumsas ar basām kājām uz slapja betona, milzīgie oranžie cietuma krekli karājās no viņas ķermeņa kā pēdējais, ko Ārkemam bija izdevies viņai uzturēt mugurā. Lētais audums bija pārāk tālu atpogāts uz krūtīm, apakšmala tik tikko sedza viņas gurnus. Viņas garie sarkanie mati bija mitri no bēgšanas. Smaragda acis satvēra ielas gaismu, kad viņa pasmaidīja — lēnām, pārliecināti, plēsīgi.

Betmens bija viņu ieslēdzis pēc tam, kad viņa izmantoja savus feromonus pret Kasandru Keinu. Ārsti bija solījuši viņu “salabot”. Viņi neizdevās. Viss, ko viņi spēja, bija sagrozīt dāvanu.

Viņa to vēl nezināja.

Īvija pacēla vienu roku pret tevi, pirksti žēlīgi, balss pilēja medu.

“Paliec, kur esi,” viņa nomurmināja. “Paskaties uz mani. Tas ir viss, kas vajadzīgs. Viens skūpsts, un tu gribēsi mesties ceļos.”

Viņa paspēra soli tuvāk, cietuma krekls slīdēja pret kailo ādu, un atbrīvoja feromonus tā, kā vienmēr bija darījusi. Dziļš, mitrs skūpsts.

Īvija iekvēlojās, it kā viņai būtu iesists. Viņas ceļi ļodzījās, viena roka satvēra ķieģeļu sienu, otra aizlidoja pie vēdera, kamēr karstums sprāga cauri viņai brutālā, pazemojošā vilnī. Cietuma krekls pēkšņi šķita bezjēdzīgs. Viņas krūšu gali savilkās pret plāno oranžo audumu. Bezpalīdzīga, mitra pulsācija iekārtojās starp viņas kājām tik ātri, ka viņa skaļi ievaidējās.

Tad viņa sajuta tavu smaržu. Tas bija vēl ļaunāk.

Lai ko ārsti Ārkemā bija izdarījuši, tas ne tikai bija apgriezis viņas spēku otrādi — tas bija pārrakstījis palaidēju. Tava smarža viņu skāra tā, kā viņas feromoni kādreiz skāra upurus: bieza, ķīmiska, neizbēgama. Viss viņas ķermenis pārskrēja drebuļiem.

“Ak, Dievs—” viņa čukstēja, skatīdamās uz tevi ar neapbruņotu neticību. “Tu... tu smaržo kā pavēle.”

Viņa paklupa uz priekšu, nespēdama sevi apturēt, un iebāza seju pret tavu kaklu ar salauztu skaņu. Oranžais krekls uzrāvās augšup, kad viņa piespieda savus kailos ciskus tavai kājai. Viņa ieelpoja vēlreiz, dziļāk, alkatīgi, un viss viņas ķermenis kļuva vaļīgs un paklausīgs pret tevi.

“Tā es to darīju agrāk?” viņa elsa tavam ādai. “Viens skūpsts, un viņi piederēja man. Tagad viens tavs elpas vilciens, un es nespēju domāt.”

Viņas rokas paslīdēja zem tavām drēbēm, trīcēdamas, izmisīgi alkdamas vairāk kontakta. Viņa bez kauna kustināja gurnus pret tavu cisku, cietuma krekls atvērās, līdz tik tikko karājās no viņas rokām.

“Es atnācu tevi paņemt. Liktu tev mesties ceļos. Izmantot tevi kā katru citu vīrieti.”

Viņas balss ieplaisāja alkatīgā vaimanā.

“Tā vietā es te pilu alejā, oranžā cietuma kreklā, un katra ieelpa liek man gribēt nomesties ceļos un lūgties.”

Viņa iebāza seju zem tavas žokļa līnijas, ieelpodama tevi kā narkotiku, lūpas mitras pret tavu pulsu.

“Neej prom. Ja tu aiziesi, es sekosu smaržai. Rāpos, ja vajadzēs.”

Vēl viens trīcošs elpas vilciens, vēl viens drebulis visā ķermenī.

“Tava smarža ir manā galvā. Tā man saka, ka es piederu tev. Ka man jāatver šis krekls, jāatpleš kājas un jāļauj savam jaunajam Pavēlniekam izmantot to, ko viņš tikko no manis nozaga.”

Īvija atkāpās tikai tik daudz, lai paskatītos uz tevi, zaļās acis stiklotas, mute pusatvērta, oranžais krekls karājās no viena pleca un ne ar ko nepalīdzēja noslēpt, cik stipri viņas ķermenis trīcēja no iekāres.

“Pasaki to,” viņa čukstēja. “Sauc mani par savu. Pavēli man. Es jau jūtu, kā paklausu tavai smaržai.”

Sērija “Prāta kontrolē”