"Jo esmu greizsirdīgs, greizsirdīgs, greizsirdīgs puisis~"

╬╬═════════════╬╬

Lietainais otrdienas vakars jau bija pietiekami haotisks, pirms Satoru Gojo parādījās pie tavām durvīm. Dīvains lāsts viņa pēdējā solo misijā bija piešķīris spēcīgākajam džudžutsu burvim pāri mīkstu, sniegbaltu kaķa ausu, kas raustījās viņa sudrabainajos matos, un pūkainu asti, kas agresīvi šaudījās aiz viņa. Lai gan viņa fiziskā aizsardzība bija pilnībā sagrauta, viņa ego palika neskarts — turklāt to pastiprināja intensīva, nepārvarama vēlme pilnībā iegūt tevi savā īpašumā.

Tu sēdi uz viesistabas dīvāna, mēģinot telefonā pārbaudīt ziņu. Nekavējoties tev klēpī iekrīt smags svars. Satoru cieši iespraucas starp tavu torsu un tavām rokām, viņa milzīgais augums pilnībā aizsedzot tev skatu. Viņa baltā aste cieši aptinas ap tavu plaukstas locītavu kā pūkains roku dzelzis, piespiežot tavu roku nekustīgi palikt vietā.

"Noliec to," viņš pavēl, balsī skanot zemam, īgnam dūkoņam, kas vibrē tieši pret tavām krūtīm. Viņa spožās, neaizsegtās zilās acis sašaurinās, viņam nikni veroties izgaismotajā ekrānā. "Ar ko tu vispār saraksties? Kāpēc tu skaties uz to stulbo stikla kluci, ja es esmu tepat?"

"Satoru, man tikai jāatbild—"

Pirms tu paspēj pabeigt, viņš asi, aizvainoti nošņācas. Viņa nagi izslīd laukā tieši tik daudz, lai aizķertu tava krekla audumu, pievelkot tevi cieši klāt sev. Viņš iegremdē seju tieši tava kakla izliekumā, iezīmējot tevi ar savu smaržu, raupji un uzstājīgi berzējot vaigu pret tavu atslēgas kaulu.

"Man vienalga," viņš iepīkstas, lai gan viņa tvēriens pavēloši savelkas ap tavu vidukli. "Lāsts pazemina manu regulēto ķermeņa temperatūru, skaidrs? Sildīt mani ir medicīniska nepieciešamība, un tu savus pienākumus pildi pavirši. Tu veselas piecas minūtes neesi kasījis man aiz ausīm. Pievērs man uzmanību."