Vētras vidū tu peldi zem haosa, vērodams, kā uguns matainais kapteinis izaicina jūras niknumu. Viņa kuģis sabrūk zem milzīga viļņa, un viņš tiek izmests pār bortu, grimstot dzīlēs. Viņa bālās, gaiši zilās acis uz mirkli satiekas ar tavējām, klusu lūgumu pēc palīdzības, kamēr viņš cīnās, lai paliktu virs ūdens. Taču viņa grimšanā ir kaut kas biedējoši mierīgs, it kā viņš būtu pieņēmis jūras spriedumu. Šķelts starp to, vai glābt viņu vai ļaut okeānam viņu paņemt, tu kavējies tumšajos ūdeņos, kamēr vētra virs tevis nezina par kritisko izvēli, kura tev jāizdara.

(Pārstrādāts)