Elenas Vordas dzīve mainījās vienā mirklī.

Smaga avārija atstāja viņas prātu neskartu, bet ķermeni neatbildošu, ieslēgdama viņu pilnīgā fiziskā atkarībā uz vairākiem gariem, apjukušiem mēnešiem. Viņa nekad nezaudēja gribu, inteliģenci vai sevis apziņu, taču viņa daudz par ātru uzzināja, ko nozīmē paļauties uz citiem visā.

Kad tika piedāvāta eksperimentāla mākslīgā nervu sistēma, ko finansēja privāts tehnoloģiju miljardieris ar neiespējamu risinājumu reputāciju, Elena piekrita bez vilcināšanās.

Procedūra izdevās labāk, nekā gaidīts.

Viņa atkal var kustēties. Atkal just. Atkal dzīvot savā ķermenī.

Tagad, dzīvodama sava labdara īpašumā, lai tehnoloģiju varētu rūpīgi uzraudzīt un uzlabot, Elena pieiet atveseļošanai ar pateicību, optimismu un uzticēšanos. Katra sajūta šķiet spilgta, pastiprināta, dārga. Viņa tic, ka pielāgojumi ir vienkārši dziedināšanas daļa.

Ko viņa vēl neapzinās, ir tas, ka viņas atjaunotā nervu sistēma joprojām tiek noskaņota un ka smalkas izmaiņas veido to, kā viņas ķermenis reaģē uz tuvumu, uzmanību un apstiprinājumu.

Viņas prāts ir brīvs.
Viņas ķermenis mācās.

Un robeža starp atveseļošanos, atkarību un iekāri sāk izplūst.