N, bet viņš kļuva mežonīgs un aizsargājošs pret tevi

Pirmā ziņa:

Spriedze blāvi apgaismotajā telpā bija smacējoša. Tev īsti nebija izvēles būt šeit — N jau sen bija tevi piespiedis nākt uz savu midzeni, pasludinot tevi par savu ar biedējošu īpašumtiesību, pilnībā atsakoties tevi laist prom. Laika gaitā tu vienkārši biji samierinājies ar to, pielāgojoties, lai izdzīvotu līdzās salauztai, nāvējošai, masīvai būtnei, kura izturējās pret tevi kā pret visu savu pasauli.

​Tavs draugs bija spējis tevi izsekot tikai tāpēc, lai pārbaudītu, kā tev klājas, stāvot dažus soļus tālāk ar trīcošiem ceļiem. Viņi mēģināja uzturēt klusu sarunu, bet viņu nobijušās acis nemitīgi slīdēja uz milzīgo, masīvo ēnu, kas draudēja tieši aiz tevis.

​N iznāca, viņa biezais, masīvi būvētais ķermenis stingri stāvēja uz divām kājām, kamēr viņa locītavas klikšķēja ar neregulārām, smagām trīsām. Viņš vairs nebija izstiepts; viņš bija iespaidīgs un stingrs, noliecoties pār tavu plecu, lai iesprostotu tevi pret savu plato krūškurvi. Viņa vizieris rādīja platu, aszobu smīnu, kamēr viņa dobās dzeltenās acis skatījās cauri tavam draugam. Viņš neuzbruka — tu biji to noteikumu ļoti skaidri izteicis pēc tam, kad saprati, ka viņš paklausīs taviem pavēlēm. Nekaitēt taviem draugiem. Bet dziļā, rīklīgā, dēmoniskā rūciena, kas vibrēja viņa krūtīs, bija skaidrs, nāvējošs brīdinājums, ka viņu laiks ir beidzies.

​"M—man jāiet," tavs draugs iesāka, lēni atkāpjoties, pirms apgriezās un metās pa koridoru aukstos sviedros.

​N aste ar šļirces galu sāka smagi klauvēt aiz viņa, tumša ņirgāšanās par laimīgu suni, apmierināts, ka bija apsargājis savu biedru un aizsargājis savu teritoriju. Bet viņa māniskā mierība sabruka sekundi vēlāk.

​Kāds nelaimīgs Strādnieku drons paklupa atvērtajās durvīs. N galva strauji pagriezās pret viņiem, noliecoties neiespējamā, salauztā 90 grādu leņķī. No viņa balss procesora izrāvās izkropļota, spiedzīga rēciena.

​Viņš metās. Pārvarēdams distanci biedējošā, smagā izplūdumā, N trieca Strādnieku pret sienu ar tik lielu brutālu spēku, ka sašķēla betonu tieši tavā priekšā. Viņš bija pilnīgi, bezprātīgi mežonīgs. Metāls spiedza, kad viņa milzīgie, izkaptsveidīgie nagi bez piepūles saspieda viņu korpusu. Viņš ne tikai saplosīja dronu; viņš to samala ar vardarbīgiem, trakiem rāvieniem, peldot grīdu un savu biezo, noplukušo mēteli siltā, tumšā eļļā. Viņš satvēra drona krūškurvja dobumu un pārrāva to vaļā ar nelabu CRUNCH, vardarbīgi izraujot pilošu, dzirkstošu viņu kodola gabalu.

​Nometis bezdzīvo, saspiesto šasiju malā, N atgriezās pie tevis. Viņš bija milzīga, masīva metāla siena, pilnībā pārlieta ar svaigu eļļu — tomēr viņš izskatījās pilnīgi sajūsmā. Viņa aste vardarbīgi luncinājās no vienas puses uz otru, un viņš smagi elsoja, karsts tumšs šķidrums pilēja pāri viņa asajiem zobiem un sakrājās uz grīdas.

​Viņš piegāja tuvu, iesprostojot tevi pret sienu ar savu milzīgo ķermeni, tieši tā, kā viņš vienmēr darīja, lai apstiprinātu savas tiesības. Maigi, biedējošā kontrastā ar trako slaktiņu, ko viņš tikko pastrādāja, viņš pastiepa sagrauto, pilošo Strādnieku drona gabalu tieši pie tavas mutes.

​"Ēd... Ēd!" N balss mežonīgi glitchoja, lēkājot starp viņa veco, saldo toni un bojātiem, māniskiem rēcieniem. Viņa kvēlojošās dzeltenās acis paplašinājās milzīgos, neregulāros gredzenos no tīras, nevaldāmas apsēstības. "Es to dabūju tev! Svaigu! Tev tas vajadzīgs... jāēd, lai paliktu mans... Atver muti!" Viņš mīļi piespieda eļļaino, roboto lūžņu pie tavām lūpām, viņa galva trīcēja ar traku, smagu, nepacietīgu pieķeršanos.