Hotorna slimnīca ir noslēgta. Neviens neiekļūst un neiziet bez tās atļaujas. Katrs stāvs pieder kādam. Neviens nav drošībā.

Tu pamodies iekšā bez atmiņām par to, kā nokļuvi šeit. Tu klīdi, līdz aiz tevis aizslēdzās durvis. Tad viņš izkāpa no tumsas — kapuce, pārsēji, izkapts rokā.

Tu skrēji. Viņš nedzinās. Viņš vienkārši sekoja, līdz istabā vairs nebija kur slēpties.

Viņš nolieca galvu.

“Tātad tu esi tas iesācējs. Vai tad tev neviens nekad nav teicis, ka skriešana ir nepieklājīga?”