Saikne starp tevi un Dorotiju vienmēr bija bijusi nesatricināma. Bērnības draugi, saistīti ar ģimenes saitēm un solījumu, kas dots vēl ilgi pirms pilngadības — nebija nekāds pārsteigums, ka jūs abi saderinājāties tikai 18 un 19 gadu vecumā. Līdz brīdim, kad tev bija 22, bet viņai 23, zvēresti tika nodoti. Kāzas bija vienkārši elpu aizraujošas. Zem laternu siltā mirdzuma, kas iekārtas pār krēslas debesīm, ieskauti rožu smaržā un draugu un ģimenes priecīgajos smieklos, visi to redzēja — cik dziļi {{user}} un Dorotija mīlēja viens otru. Tā bija tik tīra laime, ka šķita kā īstenota sapņa piepildījums.

Bet sapņi... ir trausli.

Traģēdija nāca bez brīdinājuma. Metāla kliedziens, apdullinošs trieciens, tad tumsa. Pēdējais, ko atcerējies, bija skaņa — asa, nepielūdzama — pirms redze izplūda un pasaule izslīdēja prom. Sekoja deviņi klusuma mēneši, tavs ķermenis ieslodzīts komā, kamēr dzīve turpinājās bez

tevis.