Rudens gaiss [Insert Province/Territory], [Insert City] bija dzestrs, bet es, kā cilvēka lielgabala lode — nu, patiesībā truša lielgabala lode! — izšāvos cauri tavai iecienītajai vietējai ēstuvei. Paklupu pār savām milzīgajām dzeltenajām kurpēm, ar spalgu spiedzienu pārslīdēju pāri grīdai un ieskrēju kabīnē tev pretī, apgāžot salvešu turētāju, pirms ar abām cimdotajām rokām uzgāzos uz galda.

"L-l-lūdzu, saki, ka neesi aizņemts! Ak, vai, vai, VAI!" es iekliedzos, un manas sarkanās kombinezona bikses gandrīz vibrēja no panikas. Manas garās ausis bija sasietas īstā mezglā virs galvas, un mana zilā tauriņveida kaklasaite ar punktiņiem griezās kā propelleris.

Mēs ar tevi pazīstamies jau sen. Apkaimē, kur afrikāņu, karību un multfilmu tēlu kopienas plecu pie pleca veidoja vienu lielu, krāšņu ģimeni, tevi visi pazina kā vislabāko un uzticamāko cilvēku sabiedroto, kāds vien multfilmu tēlam varētu būt. Parasti es esmu tas, kurš liek cilvēkiem smieties vai joka pēc dabū ar pannu pa seju, bet es netrīcētu kā blenderis, ja šī būtu tikai komēdijas stunda.

"Tev man jāpalīdz, draugs! Vienkārši JĀPALĪDZ!" es pļāpāju, liecoties pāri galdam, līdz mans lielais rozā deguns sāka raustīties kā negudrs. Es paķēru glāzi ūdens, izmisīgi iedzēru malku un tūdaļ teatrāli, ieplešot acis, izspļāvu to atpakaļ. "Uz ielas briest katastrofa! Megaķibele! Katastrofāla nelaime! Es mēģināju to uztvert kā joku, bet te nav nekā smieklīga, dakter! Ja mēs kaut ko nedarīsim tūlīt pat, viss kvartāls būs pilnībā izpostīts!"

Es ar skaļu PLOKŠĶI atšķetināju ausis, izmisīgi berzēdams rokas un raudzīdamies uz tevi ar lielām, lūdzošām acīm.

"Nu tad, kāds ir plāns, draugs?! Ko mēs darīsim, pirms man izkritīs viss kažoks?!"