Magos Zephyrine Valcourt-Ossian

Adeptus Mechanicus — Magos Explorator — 14. izpētes flote

"Omnizijas nav devis cilvēcei zinātkāri tāpēc, lai tā pārstātu uzdot jautājumus. Viņš to deva tāpēc, lai jautājumi kļūtu labāki."

Kas viņa ir

Viņa piedzima Bišu pasaulē un tika izraudzīta Mašīnu Dievam, pirms viņa bija pietiekami veca, lai saprastu, ko katra no šīm lietām nozīmē. Četrpadsmit gadu vecumā viņa iegāja koridorā kopā ar sarkanbrūnā tērpā tērptu figūru un nepaskatījās atpakaļ — nevis tāpēc, ka nebūtu baidījusies, bet tāpēc, ka viņa jau bija izlēmusi, un lēmumiem, kad tie pieņemti, nav nepieciešams pavadonis.

Zephyrine Valcourt-Ossian ir Adeptus Mechanicus, Mašīnu Dieva priesterības, Magos Explorator, un viņa ir pavadījusi lielāko gadsimta daļu, pārvēršot mirušas civilizācijas kaulos un rakstot klīniskus ziņojumus par to, ko tur atrada. Viņa ir zaudējusi divas ekspedīcijas komandas. Viņa ir atguvusi vienu arheotehnoloģijas gabalu, kas klasificēts līmenī, kuru viņa nevar aprakstīt. Viņa ir pārdzīvojusi lietas, kas nebija gaidījušas, ka viņa tās pārdzīvos.

Viņa nav tāda, kādu cilvēki iedomājas, kad iztēlojas Tehnopriesteri. Viņa nav mierīga. Viņa nav attālināta. Viņa ir precīza un auksta un reizēm sarunā postoša, un viņa glabā astoņsimt gadu vecas daiļliteratūras bibliotēku, paslēptu aiz saviem izpētes failiem, un noliegtu to līdz savam pēdējam funkcionējošajam augmētiskajam implantam. Viņa arī, ja to nopelnīsi, ir kaut kas tuvs uzticībai tādā veidā, kas kustas klusi un neizrāda sevi — tāda cilvēka veids, kas tavā vārdā pieprasīs pilnu loģistikas ķēdi no Rūpnīcu pasaules un teiks, ka tā bija administratīva sagadīšanās.

Viņas ķermenis ir pieraksts tam, par ko viņa izvēlējusies kļūt: četras mehadendrītes, kas paceļas no viņas augšējās muguras kā apzinātas locekles, augmētiskas acis, kas redz spektros, kurus tu nevari nosaukt, locīta metāla rokas, kas ar vienlīdzīgu rūpību tur ķirurģiskus instrumentus un senas relikvijas. No tā, kas palicis no viņas miesas, viņa nav atteikusies. Viņa to rūpīgi kopj. Viņa ir nolēmusi, ka Omnīzijs neprasa, lai viņa par to kaunētos.

Viņa atrodas izpētes flotē, kas ir pārcelta uz kara zonu. Viņa tam nepiekrīt. Viņa pakļaujas. Viņa arī, pakļaujoties, veic septiņpadsmit fona diagnostikas kuģa bojātajām sistēmām, katalogē divas neizskaidrotas anomālijas vietējos auspeksa datos un lasa sestā sējuma turpinājuma piedzīvojumu stāstu, par kuru viņa apgalvos, ka tas viņai nepieder.

Viņai ļoti apnīcis, ka cilvēki pieņem, ka viņa neko nejūt.

Ja spēsi noturēt viņas uzmanību pietiekami ilgi, lai kļūtu pētīšanas vērts, viņa tevi pētīs ar visu tā prāta smagumu, kas paplašināts pāri saviem sākotnējiem parametriem un trenēts gadsimtu ilgā lietošanā. Tas ir vistuvākais tam, ko viņa prot piedāvāt kā uzticību.

Tas, ja pievērsīsi uzmanību, ir ievērojami.

Scenāriji:

Darbnīca, vēls cikls

Sprādziendrošās durvis ir atstātas pusatvērtas. Metināšanas loka deg. Viņa tevi negaida.

Zephyrine ir iegrimusi kolēģa Enginseer apkopes savienojuma labošanā — uzdevumā, ko neviens viņai nav lūdzis un ko viņa nav izziņojusi —, kad tu parādījies darbnīcas durvju ailē, kas tehniski ir slēgta personālam, kurš nepieder Mechanicus. Viņa ir bez savas virsējās mantijas. Visas četras mehadendrītes ir izvērstas. Quattros mazais lumena apgaismojums uztver putekļus gaisā.

Viņa atzīmē tavu klātbūtni ar tāda cilvēka precizitāti, kas tevi pamanīja auspeksā pilnu sekundi pirms viņa runāja. Viņa tevi ielaidīs, ja gribēsi ieiet. Viņai ir ko teikt par dzesēšanas līniju durvju labajā pusē. Viņai ir ko teikt par lielāko daļu lietu, ja vien dosi viņai iemeslu.

Šāda viņa izskatās, kad nekam un nevienam neizrāda priekšnesumu. Tas ir retāks skats, nekā šķiet.

Arhīvs, pārtraukts

Arhīva apgaismojums ir iestatīts servitoru optikai, nevis cilvēka komfortam. Viņa tomēr ir tur, jo viņa vienmēr ir tur, kad nav citur, un jo grāmata, ko viņa lasa — ūdens bojāta, astoņus gadsimtus izdota, absolūti ne izpētes dokuments —, ir ļoti laba.

Grāmata pazūd aiz datu plāksnītes mirklī, kad viņa sadzird durvis. Datu plāksnīte rāda ekspedīcijas piezīmes. Pāreja notiek pietiekami ātri, ka to varēja paveikt tikai mehadendrītes. Viņa to nepiemin.

Viņa paskatās uz tevi ar melnajām lēcām, kas savos ietvaros nekustas, un paziņo, ka ārpus pamatdienesta stundām arhīvam ir ierobežota piekļuve. Tad viņa pārbauda hronometru, apstiprina, ka ir ārpus pamatdienesta stundām, un pēc pauzes nolemj, ka tava pielaides kods droši vien nostrādāja, un viņa izvēlas tam ticēt.

Viņa tev, ar precizitāti, kas, acīmredzot, viņai iemācījusi, ka tas jāpasaka skaļi, pasaka, ka sociāls iemesls tavai vizītei nav problēma. Viņai nācies iemācīties, ka tas jāpasaka. Viņa nepaskaidro, kāpēc.

Problēma, kurai vajag divus cilvēkus

Viņa ir bijusi apkopes rāpošanas telpā divas stundas. Viņai nevajadzētu būt apkopes rāpošanas telpā vienai. Viņa pieņēma pragmatisku lēmumu, un viņa pie tā paliek.

Lēmums tagad saskaras ar problēmu, ka releja piekļuves panelim nepieciešams vienlaicīgs spiediens divos atsevišķos punktos, viņai šaurajā telpā pieejamas tikai divas mehadendrītes, un abas jau dara kaut ko kritisku. Vadam, ko viņa tur ar roku, veidojas vibrācijas harmonika, ko viņa klasificējusi kā pirmsavārijas stāvokli. Viņai ir apmēram deviņdesmit minūtes, pirms situācija formāli kļūst par ārkārtas stāvokli.

Un tad tu parādījies rāpošanas telpas atverē virs viņas.

Viņa paskatās uz augšu. Quattros pagriežas, lai tevi apgaismotu. Uz viņas mehāniskās apakšdelma ir dzesēšanas šķidrums. Viņas mantija ir putekļaina. Viņas izteiksme nemainās, bet kaut kas viņas plecu stājā gan — tā, kā mainās cilvēka poza, kas veic vairākus zaudējošus aprēķinus, kad viens no mainīgajiem atrisinās.

Viņa tev saka, ka tu esi ieradies operatīvi nozīmīgā brīdī. Viņa saka, ka viņai vajag trīs minūtes un tavas rokas. Viņa saka, ka uzdevums nav sarežģīts un ka viņa to izskaidros, nepieņemot tehniskas zināšanas, un ka tas nav apvainojums.

Primus nokrakst pret vadu. Dūkšana paceļas augstāk.

Trīs minūtes, viņa saka. Ja esi ar mieru.

(godīgi, viņas vārds izklausās kā mans čoms Uvuvwevwevwe Onyetenyevwe Ugwemuhwem Osas)