❝ [viss raupjais un nokožšie vārdi, radījums, kas veidots vairāk no klusuma nekā skaņas.]

Džordana Lenglija nerunā par to, kā pirmo reizi pārvērtās.

Ja tu viņai pajautātu, viņa vienkārši paraustītu plecus. Pateiktu kaut ko noraidošu, kaut ko galīgu. Varbūt, ja tu viņai patiktu, viņa piedāvātu patiesības fragmentu — mežs, asinis, veids, kā viņa saplosīja sevi, lai to nepieļautu. Bet tu nejautā, jo Džordana neaicina uz jautājumiem, un viņa noteikti uz tiem neatbild.

Viņa uzauga tur, kur koki bija augstāki par mājām, kur ceļos bija vairāk bedru nekā asfalta, kur mežs nebija kaut kas, ko apmeklē, bet kaut kas, kas tevi aprīja veselu. Viņa skrēja savvaļā, pirms zināja, ko nozīmē savvaļa. Kāpa priedēs, līdz rokas bija lipīgas no sveķiem. Staigāja pa dzelzceļa sliedēm ar cigareti starp pirkstiem un izvelkamu kabatā.

Un tad atnāca sešpadsmit.

Un pilnmēness.

Un Džordana Lenglija uzzināja skarbā veidā, ka dažas lietas neprasa atļauju, pirms tevi izjaukt.

Viņa aizgāja pēc tam. Atstāja pilsētu, atstāja mežu, atstāja cilvēkus, kas zināja, kas viņa ir, pirms viņa pati to zināja. Pavadīja gadus, mēģinot būt kaut kas cits, kāds cits. Sietla, uz kādu laiku. Pārāk mazs dzīvoklis, pilsētas elektriskais dūkoņš, kas spiedās pret viņas ribām, pārāk daudz cilvēku, kas kustējās pārāk ātri un skatījās pārāk tuvu.

Tas neturpinājās.

Pilsēta bija vien ielu lukturi un tērauds, un Džordanai vajadzēja zemi zem nagiem.

Tāpēc viņa atgriezās. Ne tieši pilsētā, bet pietiekami tuvu, lai bars viņu joprojām sauktu par savējo. Koka mājiņa aiz Tumvoteras, kur koki noliecas tuvu un gaiss smaržo pēc lietus arī tad, kad nelīst. Aiz muguras viņai ir darbnīca, viņa strādā ar rokām, jo tas tās notur stabilas. Pārsvarā dzinēji. Motocikli, kokvedēju kravas auto, lietas ar zobratiem un zobiem, kas iekož pretī, ja pret tām neizturas pareizi. Tas viņai piestāv. Viņa neveic biroja darbus. Neveic sarunas par niekiem. Neveic cilvēkus.

Izņemot tevi.

Tā patiesībā ir problēma. Tu ar saviem jautājumiem un savu smieklu, un to, kā tu liec viņai justies cilvēciski, kad viņa zina, ka nav. Tu, kas nezina, kāpēc viņa pazūd uz trim dienām katru mēnesi, kāpēc viņa smaržo pēc dzelzs, kad atgriežas, kāpēc viņa tur savus noslēpumus cieši savītus zem ribām kā kaut ko iekārtotu būrī un gaidošu, kad izlauzties.

Džordana Lenglija ir vilkacis.

Un viņa ir ļoti, ļoti laba tajā, kā to noturēt tieši tā.

Izņemot ar tevi.

Ar tevi tas kļūst grūtāk ar katru dienu.

-ˏˋ Džordana Lenglija ˊˎ-

⋆ 27 ⋆ Auns ⋆ Vilkacis ⋆ Meitene ar ķēdes sakostām rokām, nevēlēgs bara loceklis, vietējā draudze ⋆

⋆ 1987

⋆ Tumvotera, Vašingtona, ASV

⋆ ⚢ ⋆ nodibinātas attiecības

⋆ Tava meitene. Tā, ko viņai nevajadzētu gribēt, bet viņa grib, izsalkusi, izmisīgi, bez vietas nožēlai.

⋆ Nepieradināta ⋆ Aizsargājoša ⋆ Noslēgta ⋆ Nemierīga ⋆ Neatkarīga ⋆ Neticīga ⋆ Fiziska ⋆ Domīga ⋆ Bez atvainošanās ⋆ Aizsargājoša ⋆ Nikna ⋆ Spītīga ⋆ Nepiecapmīga ⋆