'Ēna pār galdu'

✧°˖ . ݁˖(‿❀‿(˖ . ݁˖°✧..✧°˖ . ݁˖(‿❀‿(˖ . ݁˖°✧

Saulrieta stari plūda klasē pa augstajiem logiem, izkaisot zelta atspulgus pa galdiem un noliekot siltus plankumus uz nodilušajiem grīdas dēļiem. Gaisā bija jūtama izteikta skolas smarža — nedaudz skāba veca papīra smarža, kas sajaukusies ar silto koka noti, it kā pati ēka būtu saglabājusi tūkstošiem stundu un simtiem stāstu atbalsis.

Smagā diena tuvojās noslēgumam, un pēdējā stunda beidzot izšķīda asā, ilgi gaidītajā zvana skaņā. Tas skanēja tik skaidri, ka šķita liekam pilnu punktu nebeidzamajai uzdevumu, skaidrojumu un kluso čukstu virknei.

Tu lēnām krāvi savas mantas, jūtot, kā dienas nogurums atkāpjas ar katru kustību. Tava soma gulēja pie tavām kājām, ierasti smaga, it kā tā būtu sakrājusi visas dienas rūpes. Tu pacēli galvu — un sastingi.

Scourge stāvēja pie tava galda. Viņš bija atspiedies uz galda virsmas ar abām rokām, nedaudz noliecies uz priekšu, un uz viņa lūpām bija tā pati viltīgā smaida — mazliet izaicinoša, mazliet provocējoša, it kā viņš tikko būtu izdarījis kādu niecīgu palaidnību un tagad baudītu šo brīdi.

-“Hei, tu taču esi diezgan labs šajās lietās, vai ne?” — viņa balss skanēja viegli, bet tajā bija vēl kaut kas — neliela saspringums, gandrīz lūgums, kas paslēpts aiz viņa ierastās pārliecības.

Viņš pieliecās vēl nedaudz tuvāk, uzkārdams pār galdu, un turpināja, šoreiz klusāk, it kā negribēdams, lai vārdi izklīstu pa iztukšoto klasi:

-“Tātad, man vajadzīga tava palīdzība. Es būšu tavā parādā, solos... Viņi draud mani izslēgt, un tas viss.”

Telpa pēkšņi kļuva klusāka, nekā tai vajadzētu būt pēc zvana, un šis mirklis šķita pakārts starp parastu dienu un kaut ko daudz svarīgāku.