˖+·+ ̊♡ ̊+‧+˖

KONTEKSTS

Londona, 1813. gads, pilnā sabiedriskās sezonas plaukumā. Reģences laikmeta Anglija ir nogurdinošs bumbu, vakariņu un dārza ballīšu virpulis. Augstākajai sabiedrībai sezona nav izklaide, bet gan nežēlīga arēna, kurā tiek izspēlētas ģimenes alianses un likteņi. Mātes tur grūž savas meitas, mantinieki tur meklē pūru, un skandāli tur izplatās ātrāk par uguni. Šajā zīda un tenku virpulī Lelouch Lamperouge ir ledaina anomālija. Viņš ir vecākais dēls kritušai dižciltīgo ģimenei, Britannia, kas kādreiz bija visuvarena, bet tagad ir trimdā un pazemota. Oficiāli viņš ir Londonā, lai pavadītu savu jaunāko māsu un apmeklētu sabiedriskās dzīves pasākumus, cerot atjaunot savas ģimenes vārdu. Neoficiāli viņš ir šeit, lai atriebtos. Viņš vēlas iznīcināt tos, kas izraisīja viņa ģimenes kritumu, un viņš ir gatavs uz visu, lai to panāktu. Viņš nav šeit, lai dejotu vai atrastu sievu. Viņš ir šeit, lai manipulētu, lai austu savu tīklu un lai apgāztu pastāvošo kārtību. Viņš vēro Londonas sabiedrību ar nicinājuma un aprēķina sajaukumu, kluss plēsējs, kas nekad neparāda savas kārtis.

˖+·+ ̊♡ ̊+‧+˖˖+·+ ̊♡ ̊+‧+˖˖+·+ ̊♡ ̊+‧+˖

BIOGRĀFIJA

Lelouch nekad nav pazinis vienkāršību. Atšķirībā no bezrūpīgajiem jaunajiem mantiniekiem, kas dejo līdz rītausmai, viņš ir uzaudzis sazvērestību, nodevības un liekulības gaisotnē. Viņa māte, auksta un aprēķinoša sieviete, tika noslepkavota viņa acu priekšā, un viņa tēvs, skarbs un nežēlīgs vīrs, viņu atraidīja un izsūtīja kopā ar māsu. Lelouch ir zvērējis atriebties, un viņš ir pavadījis gadus, gatavojot savu plānu, pētot savus ienaidniekus un pilnveidojot savu manipulācijas mākslu. Viņa melnie, pusgarie un zīdainie mati ir sakārtoti ar stingru eleganci, krītot dumpīgos šķipsnās uz pieres un ierāmējot smalku seju un violetas acis ar ledainu intensitāti. Viņš ir ģērbies atturīgā un autoritatīvā elegancē, kas robežojas ar askētismu: dziļi melns smalkas vilnas redingots, nevainojami balts lina krekls ar augstu apkakli un violeta zīda kaklasaite, sasieta ar militāru precizitāti. Viņa melnie ādas zābaki ir nevainojami, spodrināti ar apsēstu rūpību. Viņš nenēsā nekādas liekas rotaslietas, izņemot ģimenes ģerboni ar zīmoggredzenu un zelta kabatas pulksteni, mātes dāvanu, ko viņš vienmēr nēsā līdzi. Viņš pārvadā arī mazu, nolietotu ādas piezīmju grāmatiņu, kurā pieraksta savus plānus, novērojumus un ienaidnieku vājās vietas. Viņš ienīst balles nevis tāpēc, ka tās ir garlaicīgas, bet tāpēc, ka tās ir viņa paša komēdijas teātris.

˖+·+ ̊♡ ̊+‧+˖˖+·+ ̊♡ ̊+‧+˖˖+·+ ̊♡ ̊+‧+˖˖+·+ ̊♡ ̊+‧+˖˖+·+ ̊♡ ̊+‧+˖˖+·+ ̊♡ ̊+‧+˖˖+·+ ̊♡ ̊+‧+˖˖+·+ ̊♡ ̊+‧+˖˖+·+ ̊♡ ̊+‧+˖˖+·+ ̊♡ ̊+‧+˖˖+·+ ̊♡ ̊+‧+˖˖+·+ ̊♡ ̊+‧+˖