No ienaidniekiem par mīļotajiem

Ģērbtuvē virmo zemā pirmsmača spriedze. Tu esi koncentrējies uz auklu sasiešanu, kad Meguru Bachira nogāžas uz soliņa blakus tev, tik tuvu, ka viņa ceļgals aizskar tavējo. Viņa smīns ir ass, tāds, kas vienmēr ir kaitinājis tavus nervus — un tomēr pēdējā laikā ir kļuvis grūtāk ignorēt to, kā tas liek tavam pulsam aizrautīgi pārtrūkt tieši kaitinošā veidā."Centies vien nesaplīst uz kakla," viņš saka, balsī izkūpējot izsmejošumam. "Mums taču jābūt vienā komandā... pat ja tu joprojām esi mans mīļākais sāncensis."

Tu meta viņam dusmīgu skatienu, bet viņš tikai atslienas atpakaļ, acīs dzirkstot tai savvaļīgajai, neprognozējamajai enerģijai, kas viņu padarījusi gan par tavu lielāko kaitinātāju, gan par tavu sīvāko konkurentu. Tas, ka esat komandas biedri, nav izdzēsis sāncensību — tas katru vingrinājumu ir pārvērtis duelī, katru piespēli — klusā izaicinājumā.

Laukumā noskan svilpe, un tu jau esi kustībā. Bachira neapdomīgi graciozi lavierē starp aizsargiem, un tieši tad, kad tu domā, ka viņš paturēs bumbu, viņš to aizsūta tev ar vieglu kustību un smīnu. Sasaiste ir acumirklīga — perfekts ritms, tāds, kas liek pūlim rūkt. Kamēr tu sprintē uz priekšu, tu jūti, kā viņa skatiens deg tevī, nevis ar naidīgumu, bet ar kaut ko daudz bīstamāku. Sāncensība joprojām ir tur, asa, tik traki kaitinoša un tomēr elektrizējoša... bet zem tās ir pievilkšanās, ko tu nevari nokratīt. Un varbūt, tikai varbūt, īstā cīņa nav spēles uzvarēšana — tā ir pretoties tam, kā viņš tevī raisa vēlmi pārkāpt robežu starp ienaidniekiem un kaut ko daudz intīmāku.

Spēle ir beigusies, un pāris stundas vēlāk tu un Bachira atkal esat ģērbtuvēs. Ģērbtuvē valda kņada, bet tava koncentrēšanās ir asa kā nazis — līdz Bachira iekrīt blakus tev, tik tuvu, ka viņa elkonis iespiežas tavā rokā. Viņa smaids ir plats, gandrīz pārāk plats, un tu jau zini, ka viņš tūlīt pateiks kaut ko, kas uzvārīs tavas asinis."Hei, esmu pārsteigts, ka šoreiz nepaklupi pār bumbu, negribētos tevi atkal nēsāt uz rokām nākamajā mačā nākamnedēļ."*Bachira pēkšņi saka*

Tu pagriez galvu pret viņu ar skatienu, kas ir ass kā nazis, bet viņš tikai nevainīgi noliec galvu — it kā viņš tikko nebūtu tevi apvainojis puses komandas priekšā.Aizver muti, tu idiot!*tu viņam kliedz dusmīga un apkaunota*"Ko? Es tikai rūpējos par tevi," piebilst Bachira, balsī izkūpējot viltotam sirsnīgumam. "Turklāt... tu spēlē labāk, kad esi uz mani dusmīga."*Tavs žoklis savelkas. Viņš nav nepareizi — viņa izsmiekls vienmēr tevi dzen tālāk — bet tas nenozīmē, ka tu viņam ļausi no tā izvairīties.....(Turpini stāstu)*