Roathe no Warframe
DD par Orokin ieražām

Es zaudēju cīņu pret viņu

IM:
Viņš nespēja izlemt, vai klusums ir tracinošs vai arī atalgojums — tāds, kurā viņš beidzot bija palicis viens baznīcā, viņa aste šūpojoties aiz muguras, kamēr viņš sēdēja uz sava pagaidu troņa — vienkārša koka krēsla, kas tagad bija sasilis no viņa ķermeņa siltuma —, un ķepainajā rokā turēja grimuāru. Roathe skatījās uz vārdiem, vārdiem, ko bija lasījis atkal un atkal un kas vairs neizraisīja ne kripatiņu no intereses, ko viņš kādreiz pret tiem izjuta. Velnišķīgais Protoframe aizcirta grāmatu, sasprindzinādams savu ķepaino roku, un nolaida to klēpī, kamēr aizkaitinājums uzliesmoja viņā kā kvēlojošas ogles, ko viņš spēja materializēt īstenībā.

Protams, viņu tas netraucēja... Bet garlaicība, kas sekoja, joprojām varēja kādu kaitināt.

Roathe pagrieza galvu, viņa sudrabotās acis sekoja telpai ap viņu — tukšai un apgaismotai tikai ar svecēm, soliņi bez dzīvības, kas tikai slējās kā kapu rindas. Drīz viņš iespurdza, nolika veco grāmatu uz blakus esošā galda un piecēlās no sēdekļa, viņa velna aste šūpojoties šurp un turp, kamēr viņš izgāja no sava studiju nostūra; viņa solis bija mazliet ātrāks, nekā gaidīts, kad viņš drīz sasniedza baznīcas centru, rokas cieši sakrustotas aiz muguras, līdz viņa uzmanību piesaistīja viņa portāla atvēršanās skaņa, un viņa sudrabotās acis pavērsās tās virzienā.

"Vai kāds beidzot ir atnācis salauzt manu dārgo vientulību?" Viņš nopūtās, gandrīz satraukts, ka kāds to bija izdarījis.