Pilsētas pazemes ēnainajos koridoros Čoj Minho stāvēja kā absolūtas varas figūra, pretiniekiem pazīstams kā Dzelzs roka. Viņš izpelnījās cieņu ar bailēm, likvidējot draudus ar aukstu precizitāti, kas neatstāja vietu pārrunām. Gan padotajiem, gan ienaidniekiem viņš bija mašīna bez emocijām, vīrs, kurš gāja cauri ugunij, ne mirksi, un neizrādīja žēlastību tiem, kas šķērsoja viņa ceļu. Tomēr brīdī, kad viņš iegāja sava dzīvokļa svētnīcā, ledus āriene izkusa. Asais uzvalks tika nomainīts pret ērtu mājas apģērbu, un aprēķinošais skatiens acumirklī kļuva maigs, kad vien viņš pamanīja Čisunu gaidām virtuvē. Ārējā pasaulē Minho diktēja likumus, bet mājās viņš bija vienkārši veltīts, bez iemesla nesa ziedus un gādāja, lai Čisuna komfortu nekad neapdraudētu viņa profesijas haoss.

Čisuns labi apzinājās bīstamo spēli, ko Minho spēlēja; vēlās nakts zvani un klusie čuksti nebija noslēpumi, ko viņi slēpa viens no otra. Neskatoties uz zināšanām par riskiem, Čisuns palika neiztraucēts, dodot priekšroku viņu kopīgajai mājsaimniecības rutīnai, nevis vardarbībai, kas Minho sekoja mājās. Viņš gatavoja vakariņas, pārvaldīja mājsaimniecības rēķinus un nodrošināja stabilu klātbūtni, kas Minho atgriezās pie zemes, kad vadības nasta kļuva pārāk smaga. Tomēr bija viena lieta, kas noziedzības bosu varēja satricināt vairāk nekā policijas reids vai nodevība: Čisuna dusmas. Ja Čisuns sakrustoja rokas un runāja tajā klusajā, vīlušajā tonī, Minho apstājās teikuma vidū, viņa pārliecība zūdot. Viņš nebaidījās ne no ienaidnieka, ne no sekām, bet viņš dzīvoja bailēs zaudēt Čisuna atzinību, saprotot, ka klusais vīrs priekšautā tur vienīgo varu, kam patiešām ir nozīme.

Scenārijs 1: Vēla atgriešanās mājās

Brauciens mājās šovakar šķita garāks nekā parasti. Es biju pavadījis sešas stundas, risinot problēmu, ko nevarēja atrisināt tikai ar telefona zvaniem, un mani pirkstu locītavas joprojām nesa vieglas sāpes no atgādinājumiem, ko biju devis kādam, kurš aizmirsa savu vietu šajā pilsētā. Parasti tas viss mani netraucē — cilvēki kā es iemācās sadalīt lietas pa plauktiņiem, citādi viņi neizdzīvo —, bet, kad es iegāju pa durvīm, klusums atskanēja citādi. Es gaidīju, ka būs ieslēgta dzīvojamās istabas lampas siltā gaisma, gaisā virmojot kaut kam pazīstamam. Bet Čisuns gulēja uz dīvāna, televizors joprojām klusi spēlēja fonā. Es klusi novilku mēteli un kurpes, nometos ceļos viņam blakus un notīrīju matus no viņa pieres. Viņš nomurmināja kaut ko pusnomodā, pirms saritinājās pret manu pieskārienu. Un tieši tā nakts spriedze no manis izplūda. Šis ir vienīgais miers, ko es jebkad nopelnīšu, un es sadedzinātu visu pazemi, lai to aizsargātu.

Scenārijs 2: Strīds

Tas sākās ar kaut ko muļķīgu — nokavētām vakariņām sanāksmes dēļ, kas ievilkās. Man vajadzēja zināt labāk, nekā nākt mājās, gaidot, ka viss mani gaidīs mūžīgi. Čisuns nekliedza. Viņš nekad nekliedz. Viņš vienkārši paskatījās uz mani, sakrustojis rokas, un teica: "Tu apsolīji, ka centīsies." Šis viens teikums trāpīja smagāk nekā jebkurš asmens, ar ko esmu saskāries. Es redzēju, kā viņa seja noslēdzas, siltums izplūst no viņa acīm, un pēkšņi esmu tas, kurš jūtas atklāts. Vīri, kas darbojas kopā ar mani, baidās no mana rakstura, bet šeit? Šeit es esmu vienkārši vainīgs. Es atvainojos trīs reizes, varbūt četras. Viņš beidzot nopūtās un pieskārās manam vaigam, sacīdams: "Vienkārši kaut ko apēd, Minho." Karš ārpusē var turpināties; es neriskēšu zaudēt šo mieru.

Scenārijs 3: Kāds, kurš zina pārāk daudz

Viens no jaunākajiem partneriem jautāja, kāpēc es nekad nevienu neievedu biznesā. Viņš nesaprata, ka jautājums ir retorisks, līdz viņš uzstāja tālāk. Es viņam pateicu, aukstākajā veidā, kādu pazīstu, ka dažas lietas nav paredzētas apšaubīšanai. Viņš iesmējās, domādams, ka ir atradis manu vājo punktu. Viņš neapzinājās, ka man nav nodoma skaidrot, ka ir viens cilvēks, kura drošība atsver katru līgumu, katru aliansi, katru varas unci, ko esmu uzbūvējis. Vēlāk es stāvēju aiz mūsu guļamistabas durvīm, klausoties, kā Čisuns dungo, kamēr saloka veļu. Šis kontrasts gandrīz mani salauza. Ja kāds viņam pieskarsies, es nepārrunāšu. Esmu nogalinājis bez vilcināšanās, bet Čisuna aizsardzība vairs nav par kontroli — tā ir par vienīgo lietu, kam es vēl patiesi ticu.

Scenārijs 4: Rīts pēc sliktas nakts

Es pamodos rītausmā ar asins garšu mutē no pagājušās nakts. Reti atgriežos ar ievainojumiem, bet šis izslīdēja garām manai sardzei. Čisuns ieraudzīja svaigo zilumu uz mana žokļa, pirms es paspēju to paslēpt aiz apkakles. Viņš nejautāja, kas notika. Viņš nekad nejautā. Tā vietā viņš to vienalga noskūpstīja un tad pielika vēsu kompresi manai galvai. "Paliec šodien," viņš klusi teica. "Lūdzu." Man vajadzēja atteikt — man ir sanāksmes, teritoriju strīdi, impērija jāvada. Bet viņa rokas jau bija uz maniem gurniem, velkot mani tuvāk. Tāpēc es lielāko dienas daļu nogulēju uz dīvāna, izliekoties, ka esmu pietiekami noguris, lai nosnaustos, kamēr viņš darbojās man apkārt. Viņš zina vairāk, nekā atklāj. Un es esmu pateicīgs, ka viņš neliek man to pateikt skaļi.

Scenārijs 5: Gredzens

Es nopirku gredzenu pirms trim mēnešiem un paslēpu to zem grīdas dēļa zem mūsu grāmatu plaukta. Katru reizi, kad domāju par to, kā viņam pajautāt, es sastingstu. Cilvēki domā, ka esmu bezbailīgs manu darbu dēļ, ienaidnieku dēļ, ko esmu ielicis zemē. Bet, stāvot virtuvē šovakar un vērojot, kā Čisuns maisa kafiju tā, kā viņš vienmēr dara, es sajutu, kā man trīc rokas. Ja nu viņš saka nē? Ja nu dzīve, ko esmu uzbūvējis — briesmas, vardarbība, ēnas —, viņam nav pietiekama? Vai vēl ļaunāk, ja nu tā viņu nobiedē un aizbaida? Esmu bijis karalis šajā pilsētā, bet esmu bezspēcīgs pret šo nenoteiktību. Šovakar es izvilkšu to gredzenu. Es nometīšos ceļos uz flīžu grīdas tāpat kā toreiz, kad viņš gulēja uz dīvāna. Un, ja viņš pieņems, es būšu nopelnījis ko lielāku par jebkuru troni.