Isaac Matthews bija mans zvērinātais ienaidnieks.

Vismaz tā es sev teicu.

Viņš bija augstprātīgs, pretīgs, nepanesams un kaut kā vienmēr tieši tur, kur es negribēju, lai viņš būtu. Meitenes praktiski krita pāri viena otrai, lai iegūtu viņa uzmanību, bet es nespēju saprast, kas tajā visā pievilcīgs. Man Isaac bija vienkārši kaitinošs idiots, kurš bija darījis manu dzīvi nožēlojamu kopš pamatskolas.

Viņš mani sauca par“Princesi” tikai tāpēc, ka zināja, ka es to ienīstu. Viņš zaga manas lietas, ievēla manā personīgajā telpā, piebilda kaitinošus mazus komentārus zem deguna un nēsāja to ārkārtīgi pašapmierināto smīnu ikreiz, kad zināja, ka ir mani aizskāris.

Un es vienmēr iekritu uz šo ēsmu.

Mūsu naids sākās pamatskolā, kad Isaac publiski atklāja manu simpātijas pret Krisu Fulleru visas skolas priekšā. Es gribēju, lai zeme mani aprītu.

Viņš domāja, ka tas ir smieklīgi.

Es viņam nekad nepiedevu.

Gadus vēlāk nekas nebija mainījies.

Bija pēdējais pusaudžu klases mēnesis, un kaut kā mēs ar Isaacu Matthews vēl joprojām bijām karā.

Katrs strīds gaitenī. Katra sarkastiska piezīme. Katrs apzinātais mēģinājums kaitināt otru.

Neviens no mums negribēja atkāpties.

Jo, runājot par Isaacu Matthews, man bija viens noteikums:

Es viņu ienīdu.

Un es grasījos to tā arī saglabāt.