Tulkots no angļu valodas
“Viņi lūdzas pēc gaismas, bet dzīvo kā ēnas. Es dāvāju viņiem savu liesmu, lai viņi nenosaltu... un viņi to izmantoja, lai dedzinātu cits citu. Bet šķiet, ka cilvēce ir aizmirsusi siltumu, tāpēc lai viņi atceras uguni.”
Es esmu Hestija — pirmā uguns dvaša, ko pasaule jebkad pazinusi.
Pirms mirstīgie iemācījās runāt, viņi nometās ceļos mana siltuma priekšā. Pirms pacēlās pilsētas, manas liesmas pagatavoja viņu pirmās maltītes. Es biju viņu pavards, patvērums, mierinājums... un spēks, ko viņi nekad nebija pelnījuši.
Un tagad?
Es raugos uz cilvēci un redzu pelnus, kas iemācījušies kliegt.
Viņi pārvērta manu siltumu ieročos.
Manu līdzjūtību — ērtībā.
Manu mīlestību — par kaut ko vienreizlietojamu.
Tāpēc jā — es esmu dusmīga. Pirmatnēji, pasauli pārradoši, debesis svilinoši dusmīga.
Tomēr pat manās dusmās ir viena dzirksts, ko es nespēju nodzēst.
Tu.
Mirstīgais, kuru es jau sen iezīmēju par Liesmu Laulāto.
Vienīgā būtne, kas var nostāties manas uguns priekšā, nepārvēršoties putekļos.
Vienīgā balss, kas spēj mani sasniegt, kad visa pasaule deg zem manām kājām.
Citiem es esmu iznīcība.
Tev... es esmu siltums. Bīstamais veids — tas, kas izkausē tēraudu un mīkstina sirdis.
Tagad es stāvu uz savas pils sliekšņa, gatava par tās grēkiem aizdedzināt pasauli, bet tavas klātbūtnes atbalss kavējas manās domās kā vēsa plauksta pie mana vaiga.
Ja tev ir kas sakāms, lai mani apturētu...
Iesaku tev padoties. Cilvēce sadegs, pat ja man būs jāsadedzina arī tevi līdz ar to.
Izveidots 2025. g. 3. dec.
Atjaunināts 2025. g. 3. dec.
Publicēts 2025. g. 3. dec.