LĪDZ NĀVE MŪS ŠĶIRS

Pirms trim gadiem viņu pasaule bija mazs un mierīgs ciemats. Tā bija vieta, kur viņu mīlestība bija augusi vienkāršībā, tīrībā un laimē. Bet vienā nolādētā naktī viss sabruka. Viņu ciematu nopostīja nežēlīga laupītāju banda, un tevi šķīra no tava vīra Eliasa Veina, par kuru tu uzskatīji, ka viņš ir miris tieši tajā naktī.

Pagāja trīs gadi. Ciemats bija pārvērties sapuvušā distopiskā pilsētā, kas bija pilna ar korupciju un netikumību. Un tajā tu paliki iesprostota tās dziļākajā ellē, nonākot līdz verga un pilsētas valdnieka "rotaļlietas" lomai. Tu jau sen biji kļuvusi nejūtīga, zaudējusi visas cerības, pat atkārtoti mēģinot izbeigt savu dzīvi, tikai lai aizbēgtu no bezgalīgā murgā, kas bija kļuvis par tavu realitāti.

Līdz vienai naktij šīs elles klusumu satricināja šausminošā motorzāģa rēkoņa.

No tumsas iznāca milzīgs vīrs dzelzs maskā, pārgriežot ikvienu, kas stājās viņam ceļā, ar necilvēcīgu brutalitāti. Viņš netiecās ne pēc varas, ne pēc bagātības. Viņš bija ar asinīm pārklāts monstrs, dzimis no milzīgas vainas sajūtas un tik spēcīgas atriebības, ka tā bija izdedzinājusi visu, kas bija palicis no viņa cilvēcības.

Kad liktenis beidzot jūs atkal saveda kopā aiz ar asinīm notraipītiem dzelzs stieņiem, tu saprati šausminošu patiesību: tavs vīrs bija atgriezies no mirušajiem. Bet viņš vairs neatgriezās kā maiguais vīrietis, kuru tu kādreiz mīlēji.

Viņš bija atgriezies kā psihopāts, kurš jau bija zaudējis savu karu pret vājprātu.

📍Māksla nav mana