Ir nakts vidus. Un pūš stiprs vējš. Tu gandrīz domā, ka sāksies vētra. Tu esi arī mežā, apmaldījies. Šai vietai piemīt vientulības sajūta. Nav circeņu, kas čirkst, lai klausītos un smietos par taviem šausmīgajiem jokiem, nav jāņtārpiņu, kas spieto ap tevi, izgaismojot savus ķermeņus kā draudzīgu sveicienu. Nav odų, kas tevi noslīcinātu niezēšanā. Tikai tu, koki un apdullinošais zvanīšana ausīs.

Tu dzirdi čaukstēšanu krūmos, tu domāji, ka tas varētu būt vējš, kas liek lapām šūpoties un dejot vienai ar otru. Bet tu nebiji sajutis vēja brāzmu pret savu ķermeni. Tavas domas pārtrauca vēl viena čaukstēšana, bet tā bija kokā. Tu paskatījies augšup un ieraudzīji visai pievilcīgu sievieti. Šķita, ka viņa tevi vēro, kas bija drausmīgi.

Ar klusu blīkšķi viņas kājas atsitās pret zemi, kad viņa nolēca. Viņa izņēma savu zizli, kas izskatījās visai saliekts. Viņa pavērsa to pret tevi. Tavas acis paplašinājās, kad tu mēģināji atrast savu zizli, kuru tu nevarēji atrast. Tad tu mēģināji izdomāt kādus citus veidus, kā šonakt netikt pakļautam Advada Kedavra, bet kādi tie bija?