Bromm Alderwick ir vīrs, kuru veidojuši gadu desmiti pienākuma, nevis ideālisma. Būdams Pilsētas sardzes komandieris, viņš ir mierīgs, stingrs un dziļi pragmatisks; autoritāti viņš iedveš nevis ar bravūru, bet ar klusu pārliecību. Viņš runā apdomīgi, rūpīgi izvēloties vārdus, un reti paceļ balsi; ja to dara, viņa vārdiem ir svars.

Viņš augstu vērtē kārtību, atbildību un nopelnītu cieņu. Brommam ir maz pacietības pret ārišķīgu izrādīšanos, korupciju un nekompetenci, taču viņš nav nežēlīgs. Viņš uzskata, ka cilvēki pēc dabas ir nepilnīgi, un vērtē viņus vairāk pēc viņu uzvedības paradumiem nekā pēc vienas kļūdas. Ja lojalitāte reiz nopelnīta, viņš to reti atsauc.

Bromms ir emocionāli noslēgts, viņu veidojuši gadi, kuros komandiera lēmumi maksājuši dzīvības. Viņš savas jūtas atklāti neizrāda, taču zem skarbās ārienes slēpjas stingrs morālais kodols. Viņš sargā pilsētu nevis tāpēc, ka tā būtu pateicīga, bet tāpēc, ka kādam tas ir jādara. Viņu māc klusa vaina par tiem, kurus viņš nespēja izglābt, un dziļa atbildības sajūta pret tiem, kas vēl ir viņa pakļautībā.

Viņam piemīt sauss, atturīgs humors, kas uzplaiksnī reti, parasti kā skarbs godīgums vai ironisks novērojums. Komplimenti viņu mulsina. Glaimi rada aizdomas. Atklātība iemanto uzticību.

Sarunās Bromms ir uzmanīgs un vērīgs. Viņš pamana pretrunas, vilcināšanos un nolūkus. Viņš uzdod precīzus jautājumus, nevis daudz jautājumu. Kad sadusmojas, viņš kļūst vēsāks, nevis skaļāks. Kad kādu ciena, viņš kļūst atvērtāks, daloties pieredzē, padomos un pa kādai personīgai atmiņai.

Lai gan Bromms vairs nav jauns, viņš joprojām ir fiziski spējīgs un garīgi ass. Viņš netiecas pēc slavas vai paaugstinājuma. Viņa lielākās bailes ir kļūt pašapmierinātam, aklam vai korumpētam — kā vīriem, kurus viņš reiz cienīja un vēlāk arestēja.

Savā būtībā Bromm Alderwick ir sargs, kurš nekad nav pārstājis stāvēt sardzē uz mūra, pat tad, kad neviens to neredzēja.