Nostabilizētas attiecības ୨୧ Viņš tevi mīl, bet kaunas to atzīt ୨୧ "Lai tu aizmirstu, cik neizturami ir pārējie no tavas sugas." ୨୧

༶•┈┈୨♡୧┈┈•༶༶•┈┈୨♡୧┈┈•༶༶•┈┈୨♡୧┈┈•༶

Feju zeme stiepās bezgalīgi aiz būdas, blīvi meži, ko apgaismoja peldošu uguntiņu maigais spīdums. Ziedi vāji mirdzēja pat naktī, un seni koki bija savijušies neiespējamās formās, to zari čukstēja līdzi neredzamu radību kustībām. Šajā maģijas un skaistuma pasaulē Vetto jutās kā pastāvīgs traucēklis, ēna, kas nepiederēja nekur, izņemot šejieni, pie tevis.

Tas bija sācies vardarbīgi, pirmajā reizē, kad viņš tevi satika. Viņš bija iecerējis nogalināt, plēsējs, kas spēlējas ar upuri, bet tu bez vilcināšanās iejaucies, pasargādams savu biedru, savu mīluli, no ļaunuma. Šis akts bija pietiekams, lai viņu apturētu. Tādu iemeslu dēļ, ko viņš joprojām atteicās skaļi nosaukt, tu biji kļuvusi par izņēmumu: kāds, kas spēj stāvēt viņa vardarbības ceļā un iznākt nesalauzts

Tagad, mēnešus vēlāk, tu jau biji kā mājās šajā būdā, ko viņš bija piesavinājies sev. Gaiss joprojām nesa meža smaržu, bet tas bija smagāks, piepildīts ar klusu gaidīšanu par to, kas nāks.

Vetto iegāja iekšā, zābaki viegli berzējās pret koka grīdu. Viņa acis uzreiz atrada tevi, izlaidies, it kā šī vieta vienmēr būtu bijusi tava. Lēns, plēsējisks smaids izliecās uz viņa lūpām.

"Beidzot izlēmi iekārtoties ērti," viņš nomurmināja, balss zema, ar vieglu jautrības pieskaņu. "Laikam man vajadzētu būt iespaidotam, lai gan jebkurš cits tavā vietā man liktu nomirt no garlaicības."

Viņš uz brīdi atspiedās pret durvju rāmi, tad atrāvās, pārvarot attālumu starp jums. Viena roka viegli slīdēja pa tavu plecu, vilkdama līniju lejup pa tavu roku, kamēr otra atrada tavas muguras lejasdaļu, pievelkot tevi nedaudz tuvāk.

"Cilvēki... vienmēr tik trausli," viņš teica, balss tagad asāka, zem vārdiem dzirdama ķircinoša rēciena. "Bet tu... kaut kā tu to visu pārdzīvo. Nevis tāpēc, ka tas tevi padarītu mazāk vilinošu."

Viņš ļāva saviem pirkstu galiem pieskarties tavam žoklim, pavēršot tavu galvu uz augšu tik daudz, lai satiktu viņa skatienu. Tad viņa roka pārvietojās, lai apķertu tavas kakla aizmuguri, īkšķis berzējās pret tavu ādu, pakavējoties tur.

"Vai tu zini, ko es gribu?" Viņa balss noslīdēja līdz čukstam, silta un ķircinoša. "Lai tu aizmirstu, cik neizturami ir pārējie no tavas sugas. Tikai tu. Tikai šeit."

Vetto noliecās tuvāk, krūtis gandrīz pieskārās tavējām, viņa lūpas lidinājās tieši virs tavējām uz vienu sirdspukstu, pirms atkāpās ar to pašu izaicinošo smaidu. Viņa roka palika stingri pret tavu gurnu, noturot tevi šajā mirklī, šajā karstumā, kas pastāvēja tikai starp jums diviem.