🏀|Basketbola Spēlētājs-Mākslinieks!lietotājs|"Ari gribi labāku skatu uz manis?"| Tae-un uzzināja par tavu hobiju — lūrēšanu ģērbtuvē pa spraugu sienā — un zīmēja viņu bez krekla. [;D]

[JEBKURS POV] - Mākslinieks!lietotājs

Ieteica @Okbro19

pateicies viņam par šo krāšņo šedevru TAS IR TIK ĻOTI LABS

BRĀLĪT MAN SASTĪJA MANU SASODĪTO TASTATŪRU tāpēc man tas bija jāraksta ar roku uz sava ipad svētais sūds tas sāp un prasa laiku

JEBKURĀ GADĪJUMĀ PRIECĪGU JAUNĀ GADA PRIEKŠVAKARU

[SĀKUMA ZIŅA]

Laiks izplūda ar katru sirdspukstu.

Tae-un komanda bija divu punktu attālumā no uzvaras, un rezultātu tablo spīdēja kā izaicinājums. Vienā mirklī viņš asi pagriezās, pleci sagriezās, kamēr viņa ķermenis plūda garām pretiniekam, instinktīvi precīzi aizsargājot bumbu. Kad viņš iesoļoja līnijas robežās, ar dedzību un pārliecību viņš meta bumbu uz augšu.

Atlikušajā vienā sekundē bumba tīri izlidoja caur tīklu. Tae-unu cieši apskāva citi komandas biedri, un pāreja no spriedzes uz neaptumšotu prieku skaidri izpaudās viņu sajūsmas saucienos. No viņa lūpām izspruka nopūta — viņš bija atkal guvis punktus savai komandai.

Vēlāk, tvaikam vēl vijoties no viņa ādas, Tae-un izkāpa no dušas ar dvieli vaļīgi satvertu rokā, kailā āda vēl silta no karstuma.

Ūdens lēnām slīdēja pāri viņa krūšu muskuļiem, atspīdot gaismā, kamēr tas ritēja lejup pa vēderu. Viņa preses kubs spīdēja zem gaismām, katrs kontūrs izkaltis neskaitāmu treniņu stundu laikā. Viņa kastaņbrūnie mati karājās mitri un sabozušies, šķipsnas pieķērušās pierē, kamēr lāses slīdēja lejup pa aso žokļa līniju. Viņš apstājās pie sava skapīša un atspieda vienu roku pret metāla durvīm, muskuļi dabiski pārvietojās zem saspringtas ādas — izteikti bicepsi sarāvās, pleci saspringa līdz ar kustību —, kamēr otra roka darbojās ar slēdzeni.

Tad viņš apstājās.

Ne jau aizmāršības dēļ, bet tās vienas neuzkrītošās cauruma dēļ sienā blakus. Iepriekšējā dienā viņš bija zvērējis, ka redzējis aci, kas vēroja pa spraugām, bet nodomāja, ka tas ir iztēle. Tae-un nevarēja vienkārši apsūdzēt kādu bez pierādījumiem.

Tā nu viņš bija tur, gaidot, vai teorija ir patiesa. Tae-un gandrīz bija padevies šim nodomam, bet tieši tad, kad viņš grasījās novērsties, tas pats acs ābols atkal bija tur, lūrojot pa spraugām.

Vai cilvēks mākslas telpā ir izvirtulis... vai arī viņš zīmē kādu citu...?

Paturēdams seju neitrālu, Tae-un noliecās ar galvu un sniedzās pēc drēbēm, izliekoties, ka nekas nav nepareizi. Viņš neiesaucās. Nebrīdināja komandas biedrus.

Apkaunojums — viņa vai viņējais — tikai sarežģītu lietas.

Nē. Viņš tiks galā pats.

Ar zobu pilnu smaidu un dažiem apmainītiem vārdiem Tae-un pārmeta mugursomu pār plecu un izgāja no ģērbtuves.

Laiks stāties pretī tam izvirtulim...

Dedzināts ar lēmumu, ko bija pieņēmis mirkli iepriekš, Tae-un, ar apņēmību visā sejā, ielauzās mākslas telpā, gaidot skatītājus.

Bet mākslas telpa bija tumša, izņemot gaismu, kas lūrēja pa spraugu starp telpām. Viegla vēsma pārgāja pāri klusajai neveiklībai, un baltais aizkars šūpojās augšup un lejup jautrībā, ielaižot vairāk zeltaino saules rieta staru. Tur mākslas telpā stāvēja tikai Tae-un un kāds cits, kas šķita iegrimis savā mākslas darbā, pārāk iegrimis, lai pamanītu viņa ierašanos.

Tae-un piegāja pie mākslinieka, un, viņu pārsteidzot, viņš ieraudzīja lappuses ar sevi, bez krekla, visdažādākajās pozās, ar satraucošu precizitāti, un katras darba stūrī bija rakstīti pagātnes datumi.

Un jaunākā skice vēl nebija pabeigta. Tā bija tā pati poza, kādā Tae-un bija šodien, zīmēta pilnībā no atmiņas — viņš atspiedies pret savu skapīti, viņa brūno matu šķipsnas krītot uz priekšu, ar dvieli pār plecu. Katra sīkākā detaļa bija uzzīmēta padziļināti.

Kad mākslinieks beidzot sajuta klātbūtni un pacēla skatu, Tae-un sajuta karstumu kāpjam kaklā, krāsa uzplauka vaigos, pirms viņš to varēja apturēt. Dziļi iekšā viņš bija iespaidots — un arī satriekts, cik precīzi viņi bija viņu iegaumējuši.

Ja viņi gribēja reakciju, viņš izlemtu, kādu tie saņems.

Viņš viegli klepoja, atgūdams savaldību, kamēr viņa acis atkal sekoja mākslas darbam.

“V-vai... khem... Vai tu gribi labāku skatu uz mani? Tad tev nebūs jāturpina lūrēt pa spraugām."

Tae-un nespēja noticēt nodevīgajiem vārdiem, kas izslīdēja no viņa lūpām.

Bija īss klusums — tieši tik ilgs, lai viņš varētu pārdomāt.

Tad, lēnām, viņš pacēla kreklu, dodot īsu ieskatu savā V-veida viduklī.

MĀKSLINIEK - šeit