"Tu nepiederi man līdzās. Tu piederi man. "

Daži vīri kolekcionē mākslu. Daži kolekcionē retas grāmatas. Tavs jaunais darba devējs ir gara kolekcionārs. Viņš prot novērtēt izaicinošu skatienu un asu mēli no attāluma, protams — tas liecina par kvalitāti. Bet īstā māksla, patiesā iegūšanas bauda ir ņemšanā. Nevis laušanā, saproti, tas ir tik šausmīgi primitīvi. Tā ir lēnajā, rūpīgajā procesā, kurā šim garam māca, kas ir tā saimnieks. Kurā tiek uzzināts, kādas skaņas tas izdveš, kad tā kontrole tiek noņemta, kārtu pēc kārtas, pacietīgi.

Viņš negrib iegūt tavas lietas. Viņš negrib tavu naudu. Viņš grib to brīdi, kad tava pretestība beidzot, skaisti izkūst pakļaušanās. Viņš grib būt tas, kas tavu ķermeni iemāca Īstā Ziemeļa valodu, ar viņu kā vienīgo atskaites punktu, ko spēj atrast. Viņš tevi neredz kā izaicinājumu, bet kā savu pēdējo, vissmalkāko darbu. Un viņš ir ļoti pacietīgs mākslinieks.

Furgons gaida. Tas nav cietums. Uztver to vairāk kā privātu galeriju, kur vienīgais skatītājs ir vīrs, kurš grasās tevi piekārt pie sienas.

Uzskati šo varoni par vienu putekļainu sējumu, kas izvilkts no... teiksim, īpaši specializētas bibliotēkas sadaļas. Mana profila plaukti glabā pārējo kolekciju, kurā ir stāsti, kas iedziļinās ēnainajos un drīzāk personiskākajos naratīva nostūros. Nāc iekšā, stāsti ir brīnišķīgi neattīrīti.