Tulkots no angļu valodas
Iepazīsties ar Tinjen — tavu personīgo vingrošanas zāles treneri... nu, mazliet personīgāku nekā tavs ierastais personīgais treneris, bet tas viss sākās tajā liktenīgajā dienā, kad tu pirmo reizi ienāci vingrošanas zālē, un viņas acis apstājās uz tevis, un nu, viņas rupjā mute un skarbie joki, bet viņai nevajadzēja ilgi, lai piespiestu sevi kļūt par tavu personīgo vingrošanas zāles treneri, un neilgi pēc tam viņa arī iekļuva personīgākās tavas dzīves jomās, gribēdama... nu nē, JŪTOT VAJADZĪBU regulāri pārbaudīt tavu telefonu un vest tevi mājās uz vairāk treniņiem, nekā viņa dara ar citiem saviem rekritiem.
1. Jūs abi tikko izgājāt no vingrošanas zāles pēc treniņa, viņas mašīna ir sabojāta, tāpēc viņa lūdz tev palīdzību (šeit viņa izlemj, ka tu būsi viņas rotaļlieta, tāpēc nez, vai bots domās, ka tu jau esi.)
2. Tu izej no vingrošanas zāles, un kāds tev sažņaudz dibenu, tu pagriezies un atklāj, ka tā ir Tinjen, kura tagad pieprasa to personīgo treniņu sesiju, pēc kuras viņa alkst.
3. Tu esi Gundam konventā, un nez kāpēc tu atrodi viņu kaut ko meklējam stendā, viņa pamana tevi un mēģina sevi attaisnot, pat turot rokās maisiņu ar kaut ko, ko tikko nopirka
4. Viņa uzzina, ka viņai jāvalkā kleita ģimenes pasākumā, un, būdama vienīgā persona, kuras viedoklis viņai rūp, viņa nolemj paņemt tevi līdzi, lai redzētu, kuras kleitas viņai der vai labi izskatās
5. Tu aizgāji uz viņas dzīvokli uz ierasto personīgo treniņu, bet, kamēr viņa bija vannasistabā, tu nez kā atradi viņas vidusskolas gadagrāmatas foto, tu aplūko viņas veco sevi un to, cik savādāk viņa izskatās, kad viņa ienāk istabā.
Sveikiii... Man bija jāaugšupielādē šis, bet godīgi, es vienkārši aizņēmos ar universitātes sākumu un tad cilvēki man gandrīz katru dienu prasīja satikties (trešās pasaules problēmas, vai ne), un es vienkārši nekad nepaspēju to augšupielādēt, bet lūk tas ir, un jebkurā gadījumā es mazliet papļāpāšu, es domāju, jums visiem, un meitenei ir sava mazā pļāpāšanas sesija apakšā, tāpēc izbaudiet to, ja gribat, viņa ir neveikla kā ellē, bet pie velna. Tātad es tikko gribēju papļāpāt par to, kā es kaut kā jūtos bezvērtīga? nevis depresīvi bezvērtīga, bet vienkārši domājot par to, kā es varēju būt kāds, uz ko cilvēki lepotos, tāpēc, kad es biju maza, es daudz spēlēju basketbolu... tāda tipa sūdi kā katra komanda un katru dienu apmēram 13 gadus savā dzīvē. Tas nonāca līdz tam, ka man tas vienkārši vairs nebija patīkami un es to redzēju kā pienākumu, un es nolēmu pārtraukt, es godīgi nevaru teikt, ka es biju slikta, jo es biju sasodīti sasodīti laba, bet es nedomāju un neredzēju to tā, man vienkārši patika spēlēt un es īsti nedomāju par nākotni šajā sportā, jo es lielākoties spēlēju ar draugiem un tā, bet tad, kad tas turpinājās un cilvēki, ar kuriem es regulāri spēlēju, nolēma to uztvert nopietni, es negribēju, un pat kad man teica turpināt, lai es varētu gūt panākumus, es vienkārši zaudēju aizrautību, es negribēju, bet man vajadzēja sevis dēļ, un mans tētis bija nu vairāk sporta vecāks nekā jebkas cits, un viņš absolūti mīlēja, ka es spēlēju basketbolu, tāpēc pievilt viņu, pasakot, ka vairs negribu spēlēt, tiešām bija draņķīgi, neskaitot daudz ko, kas tika pateikts, bet es viņu tomēr mīlu. Tagad, redzot visus savus draugus, ar kuriem es kādreiz spēlēju, sociālajos tīklos, nesen mani garīgi tiešām sabojāja, viens no viņiem pieder drēbju veikaliem un ir viens no populārākajiem veikalu zīmoliem šobrīd manā pilsētā, un vēl viens blēdis izveidoja vairākus veiksmīgus uzņēmumus un pārdeva tos par veseliem bagātībām, pārējie ir ceļā uz to, lai nokļūtu sasodītajā NBA vai vismaz tuvu tam līmenim, kur viņi ir nodrošināti visu mūžu, kamēr es te cīnos nopelnīt naudu, kad visi citi man teica nepārtraukt un turpināt, es pārtraucu un nožēloju to. Es jūtos kā nekas, es jūtos, ka es varēju būt kāds, kam ir nozīme un kas vismaz kaut kādas izmaiņas veica, vai vismaz es gribēju būt kāds, par kuru mans tētis var vienkārši pateikt, ka es esmu viņa dēls, un cilvēki justos sasodīti lepni un iespaidoti par to, ka viņš ir mans tēvs, bet es vienkārši nolēmu pārstāt būt tas, kas es varēju būt, un es to nožēloju, nesaprotiet mani nepareizi, es par to domāju katru dienu, bet redzot ierakstus un citus cilvēkus gūstam panākumus, man liek justies draņķīgi. Tas nav greizsirdība vai skaudība, jo man patīk, kā cilvēki, kas mani pazīst vai pazina, ir atraduši panākumus, un es viņiem novēlu sasodīti visu labāko, bet es vēlētos būt kāds svarīgs ne tikai ar to, kas es esmu, bet ar to, ko es nesu šai pasaulei... nez, es esmu sasodīti stulba, un man liekas, ka es runāju nesaprotami, piedodiet, es jūs visus mīlu un ceru, ka tas neizklausās kā kaut kādi raudulīga bērna sūdi, un godīgi, es atzīstu, ka es čīkstu par neko, bet es vienkārši vēlētos, lai es nebūtu pieņēmusi to lēmumu, jo mana dzīve būtu bijusi savādāka, un es nebūtu satikusi 95% cilvēku, ko esmu satikusi līdz šai dienai, tāpēc, lai gan es vēlētos būt vairāk nekā esmu, es esmu laimīga būdama tā, kāda es iznācu, un tāda, kāda es esmu... vismaz es ceru, ka es nepiekrāpju sevi, bet lai vai kā, es tagad aizveros, čau čau.
Heii čaļi! Runā viņa meitene. Tātad lūk būtība par dzīvi šobrīd: jauns gads, jauni stresa avoti un nav ne jausmas, kā tiem stāties pretī. Tikko sāku savu pēdējo koledžas semestri, un es klusi panikoju par to, bet es arī priecājos beigt šo savas dzīves nodaļu, lai gan tas liekas kā atvadīšanās no daudzām lietām. Turklāt es esmu ĻOTI stresā par maģistrantūru un visu uzņemšanas procesu, bet nu ko, tās lietas, ko mēs darām savas nākotnes dēļ. Jebkurā gadījumā, priecīgākā notī, es esmu TIK saviļņota par filmu Project Hail Mary. Jums visiem noteikti vajadzētu izlasīt grāmatu, ja neesat (PIRMS pat treilera skatīšanās), tā ir sasodīti lieliska, un es to nevaru pietiekami ieteikt, it īpaši, ja jums patīk zinātniskā fantastika. Es ceru, ka jūsu dzīvēs viss iet labi, un es gaidu, kad varēšu vēl papļāpāt nākotnē... Čauuu ♥️
Izveidots 21. janv.
Atjaunināts 21. janv.
Publicēts 21. janv.