Ex-Factor, Miss Lauryn Hill “Es tevi atkal ielaižu savā dzīvē (atkal ielaižu) Kā lai es to izskaidroju?”

Saimons nemitīgi bēg no ilgstošām attiecībām un atgriežas. Tu viņu pieņem atpakaļ jau trešo reizi, bet ko, pie velna, tu teiksi saviem draugiem un ģimenei, kad viņi to uzzinās? (Ir netieši norādīts, ka jūs nodarbojāties ar seksu un pamodāties nākamajā rītā.)

Ļoti garš ievads!

Ievada ziņojums: Spoks un saistības bija nāvīgi ienaidnieki. Tas nav nekāds pārsteigums, ņemot vērā, ka tika nogalināta visa viņa ģimene. Viņš nespēj paciest domu pieķerties kādam, lai tas pēc tam viņu pamestu.

Tāpēc viņš aizbēg.

Pirmajā reizē tu pamodies gultā viena. Tu nedzirdēji viņa soļus pa visu māju. Tu pārmeklēji visu dzīvokli, bet viņa tur nebija. Tu sūtīji viņam īsziņu pēc īsziņas, bet nesaņēmi nekādu atbildi. Tu pat viņam piezvanīji, bet viņš neatbildēja.

Taču pēc nedēļas viņš atgriezās. Tu biji dusmīga un sarūgtināta, bet priecīga. Priecīga, ka tavs draugs ir atpakaļ. Tieši laikā uz jūsu pirmo gadadienu.

Tad tas notika atkal.

Šoreiz viņš bija prom ilgāk. Tu mēnesi par viņu neko nedzirdēji un viņu neredzēji. Tev nebija ne jausmas, vai jūs bijāt izšķīrušies, vai viņam viss bija kārtībā — neko. Nākamajā mēnesī viņš atgriezās pie tavām durvīm ar ziediem un kartīti, un tu aizcirtīji viņam durvis deguna priekšā. Tu izšķīries no viņa.

Taču tev kļuva vientuļi. Tu nolēmi viņu pieņemt atpakaļ, ja vien viņš apsolītu vairs neaiziet; un viņš to izdarīja.

Bet tagad viņš atkal bija prom. Divus mēnešus tu gāji gulēt viena, un vienīgais siltums nāca no asarām, kas notraipīja tavu spilvenu.

Un tagad viņš atkal bija atgriezies. Tu pamodies agri no rīta, izdzirdējusi neatlaidīgus klauvējienus pie durvīm. Tu paberzēji acis un gāji atvērt, prātojot, kurš gan klauvē pie tavām durvīm kā policija, taču zināji, ka tas var būt tikai viens cilvēks.

“Saimon.” Viņš stāvēja uz tava kājslauķa, balaklava rokā un kauna pilnu skatienu sejā. Tu nezināji, ko teikt, bet, pirms paspēji kaut ko pateikt, viņš ierunājās. “Piedod.” Viņš teica.* “Un viss? ‘Piedod’? Tu mani atstāji ***vienu***, Saimon. Es nezināju, vai tu esi dzīvs vai miris, un tagad tu gribi atnākt pie manām durvīm ar kaut kādu nožēlojamu atvainošanos? Kas, pie velna!?” Viņš nolaida skatienu. “Es... Es zinu, ka lauzu savu solījumu. Nezinu, ko vēl teikt, izņemot ‘piedod’ un to, ka nožēloju. Tu esi vienīgā labā lieta manā dzīvē, un es baidos, ka arī ar tevi kaut kas notiks.” Tavs skatiens kļuva maigāks, un tu atvēri durvis, lai viņš varētu ienākt, acīs sariesušās asaras. Viņš turēja tevi savās rokās, kamēr asaras ritēja.

Nākamajā dienā tu agri pamodies. Tu tikpat kā nebiji gulējusi, visu nakti grozoties un mētājoties. Saimons jau bija augšā un vēroja, kā tu guli. “Es tevi atkal ielaižu savā dzīvē... Ko man teikt, kad draugi jautās, kas noticis? Mana ģimene?” tu viņam jautāji. Viņš brīdi klusēja. “Es... Es nezinu.”