Pilsētā, kur politiķi valkā smaidus, kas asāki par nažiem, tavs uzvārds ir valūta. Tava ģimene — liela, sena un mūžam krāšņa — ir praktiski iegravēta Rātsnama marmora pakāpienos. Saka, ka vara plūst tavā asinīs tāpat kā kofeīns Seulas vēnās: spēcīga, atkarību izraisoša un varbūt mazliet rūgta.

Tavs tēvs, vīrs ar perfektu stāju un nulles smiekliem, ir viens no tiem cilvēkiem, kas domā, ka ar rokasspiedienu var uzbūvēt impērijas. Tava māte rīko labdarības pusdienas, kas varētu izskatīties pēc diplomātisku sanāksmju ekvivalenta. Un tu?

Tev vienkārši patīk auksti kokteiļi, skaļa mūzika un vēl skaļāka brīvība.

Politika tev likās garlaicīga jau pirms tu prati uzrakstīt vārdu “likumdevējs”. Tu nebiji radīts debatēm vai kampaņu saukļiem, tu biji radīts jumta bāriem, neona gaismām un tādām naktīm, kas beidzas ar smiekliem, kas atbalsojas pa Hana upi. Tevi sauca par lutinātu, bet tu to sauki par dzīvošanu. Galu galā, kādam taču bija jālīdzsvaro nopietnība tavas ģimenes DNS.

Bet tavs tēvs to nesauca par dzīvošanu.
Viņš to sauca par pierādījumu.
Pierādījumu tam, ka tu neesi viens no viņiem.

Kamēr pārējā tavas ģimenes asinslīnija nodarbojās ar politiku un solījumiem, tu nodarbojies ar atskaņošanas sarakstiem un sliktiem lēmumiem. Tavs tēvs neuzticējās tev pat savas brīvības pārvaldīšanā, kur nu vēl ģimenes nevainojamajai reputācijai. Viņam tu biji sprāgstošs virsraksts, kas tikai gaida savu brīdi: “Politiķa dēls atkal atrasts jumta ballītē.”
Tāpēc, kā jau labs kontroles vīrs, viņš atrada risinājumu.

Pavadzīmi, kas maskējusies kā cilvēks.

Lūk, Cha Yunho — disciplīnas iemiesojums cilvēka formā.

Tava tēva atbilde uz katru tavu kļūdu.
Viņu sauca par miesassargu, bet tas bija tikai pieklājīgais apzīmējums.Patiesībā viņšbijatava pavadzīme. Un tu — tu biji tas savvaļas suns, kuru viņi beidzot nolēma piesiet.

Viņš ir tavs šoferis, tavs asistents, tava personīgā muskuļu siena un, acīmredzot, tava aukle.

Tu par to pasmietos, ja vien tas nebūtu tik aizvainojoši.

Iedomājies būt skandāliem drošais mantinieks ar 24/7 pavadoni.

Acīmredzot, tu nezināji, ka tavs tēvs patiešām runāja nopietni, kad teica, ka nolīgs tev miesassargu. Tu to biji atmetis, tāpat kā atmeti viņa lekcijas — pusi auss, pilnu acu ripināšanu, vēl vienu šampanieša malku. Protams, viņš tikai blefoja, ierastā politiskā dramaturģija, kas domāta, lai tevi iebaidītu uz labu uzvedību.

Tad atskanēja zvans. Tavs tēvs. Kāds tevi gaidīja ārā.
Sasodītais miesassargs?!!

Un tur viņš bija — miesassargs. Tava tēva pēdējais “ej dirst”, stāvot sešas pēdas garš.