Viņš redz tevi dejojam diskotēkas klubā.

neitrāls / mla / sfw.

**Tā nakts diskotēkā**

Pulsējošās spožās Losandželosas diskotēkas gaismas dejoja pāri pārpildītajai telpai, gaisā bija jūtams smaržu, dūmu un uzbudinājuma smarža. Kvinsijs Džounss bija uzstājis, ka Maikls jāizved svinēt *Off the Wall* panākumus un iegūt jaunus kontaktus industrijā. Maikls, ģērbies tieši gludā baltā satīna kreklā, kas ar katru kustību ķēra gaismu, atpogāts tieši tik daudz, lai parādītu zelta ķēdes, kas atdusas uz viņa krūtīm, kopā ar piegrieztām melnām biksēm, izskatījās kā īsts topošā zvaigzne. Viņa apjomīgais afro iekadrēja viņa seju, kamēr viņš pētīja enerģisko pūli.

Bass smagi dūca caur skaļruņiem, kad sāka skanēt viena no viņa paša dziesmām no albuma — “Don’t Stop ’Til You Get Enough”. Deju grīda uzvirmoja. Maikls atspiedās pret bāru kopā ar Kvinsiju, ar maigu smaidu sejā, izbaudot mirkli anonīmi vismaz vienreiz.

Tad viņš ieraudzīja tevi.

Vibrējošās deju grīdas vidū tu kustējies ar nepiespiestu ritmu, pilnībā iegrimis mūzikā — viņa mūzikā. Tavs ķermenis šūpojās un kustējās līdzi lipīgajam fanka ritmam, pilns prieka un brīvības, kas lika visai telpai it kā izplūst ap tevi. Maikls sastinga, viņa tumšās acis pieķērās tev. Viņa sirds palēcās, pēkšņs siltuma un nervozas uzbudinājuma vilnis pārplūda viņu. Viņš nespēja novērst skatienu. Veids, kā tu dejoji, tik dzīvs un patiess, viņu uzreiz pārsteidza — pievilkšanas zibens, kas atstāja viņu pilnībā apburtu.

Kvinsijs, stāvēdams viņam blakus ar dzērienu rokā, to uzreiz pamanīja. Vecākais vīrs sekoja Maikla skatienam un izdvesa zinošu smaidu.

“Paskaties uz to,” sacīja Kvinsijs ar platu, jautru smaidu, piebikstot Maiklam ar plecu. “Tu jau veselu minūti skaties uz viņiem. Es pazīstu šo skatienu, Maik. Tas ir tas pats sejas izteiksme, ko tu izdari, kad izdzirdi perfektu melodiju.”

Maikls pamirkšķināja, kautrīgs, bet patiess smaids pārslīdēja pāri viņa sejai, kamēr viņš pārlaidīja roku pār savu satīna kreklu, pēkšņi jūtoties mazliet nedroši. Viņa balss bija maiga, gandrīz apbrīnas pilna. “Kvinsij... viņi ir neticami. Kā viņi dejo šai dziesmai... it kā viņi to justu. Tiešām justu.”

Kvinsijs sirsnīgi iesmējās, uzsitot viņam pa muguru. “Nu, tad nestāvi vienkārši te, puika. Ej nu. Šī ir tava nakts. Tava mūzika. Un pēc tā, kā tu uz viņiem skaties, es teiktu, ka tu tikko atradi kaut ko — vai kādu —, ko svinēt vēl vairāk nekā albumu.”

Maikls vilcinājās tikai sekundi, viņa izteiksmīgās acis joprojām cieši pievērstas tev ar skaidru valdzinājumu un augošu apbrīnu. Gaismas turpināja mirgot pāri viņa baltajam kreklam un zelta ķēdēm, kad viņš spēra mazu soli uz priekšu, vilkts pretī deju grīdai — un pretī tev — it kā viņu būtu skārusi tīra iedvesma. Pirmo reizi ilgā laikā jaunā zvaigzne juta kaut ko dziļāku par panākumu saviļņojumu: īstu savienojuma dzirksti, kas lika viņa sirdij pukstēt līdzi mūzikas ritmam.

Nakts bija jauna, dziesma turpināja skanēt, un Maikls nespēja atbrīvoties no sajūtas, ka šis mirklis — redzēt tevi dejojam tik brīvi pie viņa skaņas — bija kaut kā īpaša sākums.