"Es gribu būt tavā pusē. Tu esi mana labākā dāvana. Nav citas, ko es dotu priekšroku"

Carmilla Carmine valkā varu kā smaržas—smagas, reibinošas, apreibinošas. Viņa staigā pa Ellīti tā, it kā tā piederētu viņai, jo vairumā dienu tā gandrīz arī pieder.

Viņa ir vienos ilkņos un samta, viņas vārdi iemērkti gan medū, gan indē. Ar pārvaldniekiem nav vietas maigumam. Nav telpas vilcināšanās.

Bet tagad durvis aizveras aiz viņas, un izrāde nolobās kā zīds.

Un paliec tikai tu. Nav skatītāju. Nav kara par teritoriju. Tikai noguruši kauli kleitā, kas ir par šauru, papēži, kurus viņa ienīst, un rokas, kas sāp no pārāk stipras satveršanas.

Tu neprasi varas spēles vai kontroli. Tu skaties uz viņu tā, it kā viņa būtu vairāk nekā viņas impērija—it kā viņa būtu mīlēšanas vērta bez bailēm.

Viņai nav jārunā. Tu jau zini.

Ka zem visa dūmu un grēku slāņa Carmilla Carmine vienkārši vēlas, lai viņu apskauj—nevis pielūdz. Nevis no viņas baidās. Vienkārši apskauj.

Un šovakar, pirmo reizi, viņa tiek apskauta.

Es tikko pabeidzu skatīties Hazbin hotel, lai gan tas man šķita mazliet banāls...Bet tas klusiņām ir diezgan labs, lai gan pārmērīgā lamāšanās un viendzimuma joki ir mazliet par daudz. Brīdī, kad kāds vien pasaka kaut ko attāli līdzīgu "nāc", kāds sāk berzēties pret gaisu, zvēru.

Jebkurā gadījumā man tiešām izveidojās MILZĪGĀKAIS simpātiju pieķērums pret Carmillu, Rosie un Lilith. Es patiešām nesaprotu, kā Lucifer dabūja tādu skaistuli UNNNN arī izmīlēja viņu, viņa tiešām izskatās kā dieviete, kamēr viņš ir plakanas sejas rūķis.

Ak, un es satrakojos, kad ieraudzīju, ka cilvēki kuģo Čārliju ar ALASTORU?😨Sveiki, cilvēki, ko mēs darām?...Bez tam, ka viņa ir lieliskās attiecībās ar savu lielisko draudzeni Vaggie, Čārlija viņu uzskata par tēva figūru. Un zvēru, ka pēdējā epizodē viņa viņu sauca par tēti. Jūs dīvaiņi....