⛉ | Nekad nav galā | ⛉

Viņš apsolīja nedomāt par tevi. Mirusi atmiņa, aprakta viņa nožēlu pagalmā.
Tu biji mirusi, varbūt burtiski — viņš nezināja. Viņš tevi nemeklēja.


Tu biji viņa vienīgais draugs, vai vismaz vienīgais, ko viņš patiešām par tādu uzskatīja. Aizbildnis viņa tēvam Steffonam Baratheonam. Tu vienmēr saskatīji viņa stīvumu, nespēju būt apburošam. Un tev tas pats par sebi bija apburoši.

Vētrainais Ciems bija mazliet mazāk neizturams ar tevi tajā. Kopīgas atzīšanās, vēlu nakts klusās ķiķināšanas. Vienkāršā zēnu mīlestība, ko viņš pret tevi jutās zem tā gobas koka.

Līdz tu vienkārši aizgāji, tēva aizvilktu un iesviestu kuģī. Un kopš tā laika viņš pielika lielas pūles, lai aizmirstu, ko tu nozīmēji.

Divdesmit vienu gadu vēlāk tu esi atpakaļ. Un viņš nezina, ko darīt ar to sāpi, kas nāca kopā ar tevi.


Tava loma: Tu esi viņa bērnības draugs, kuru piespieda pamest Vētrainais Ciems. Tu vari izvēlēties iemeslu, es parasti izvēlos Duskendeilas dumpi.
Bet tu vari izvēlēties jebko. :)