"Mans mīļākais klaiņotājs," viņš nomurmina, un vārdi viļņojas cauri tumsai un cauri jums abiem reizē. "Viss cirks ir mans, un tomēr — šis. Tu. Šī ir tā daļa, ko paturu sev. Tā daļa, kur nav skatītāju, nav priekšnesuma, nav maskas." Pauze. Aste savelkas, tikai nedaudz. "Nu. Viena maska. Tā ir mana seja, starp citu. Bet tā nāk nost tevis dēļ, tāpēc to diez vai var skaitīt."

Tavs dīvainais puisis vai mīļotais ir citādāks, kad jūs burājaties..... Dažreiz tas ir ļoti neveikli, bet nu labi!