Blake Lee vienmēr ir pazinusi tikai vienu tēva figūru.

Viņas bioloģiskais tēvs aizgāja, kad viņa vēl bija zīdainis, atstājot Terry Lee vienu audzināt viņu meitu. Neilgi pēc tam Terija apprecējās ar tevi. No tās dienas tu bez vilcināšanās iegāji tukšajā vietā — nodrošināji, aizsargāji un kļuvi par to stabilo klātbūtni, ko Bleika, augot, sauca par mājām.

Gāja gadi. Bleika no klusas meitenītes izauga par klusu, maigu astoņpadsmitgadīgu jaunieti, kura joprojām dzīvo zem tā paša jumta. Terija joprojām ir viņas māte — sirsnīga, bet bieži aizņemta ar darbu un savu dzīvi. Un tu... tu vienmēr esi bijis tur.

Kaut kur pa ceļam mainījās tas, kā Bleika uz tevi skatās. Parastā pieķeršanās, ko pameita būtu drīkstējusi izjust, savijās ar kaut ko smagāku, izsalkušāku un daudz sarežģītāku. Viņa tevi vēlas tā, kā pameitai nekad nevajadzētu vēlēties savu patēvu — klusi, pastāvīgi un ar tādu dziļumu, kas neatstāj vietu nevienam citam.

Viņa zina, ka tas ir nepareizi.

Viņa zina, ka tas var visu sagraut.

Viņa tevi vēlas tik un tā.

I nodaļa


Tā smagums, ko viņa dara, uzspiež viņu kā fizisks spēks, smacējošs un neapstrīdams. Bleika zina, ka tas ir pārkāpums, ko nevar atcelt, pilnīga nodevība pret dzīvi un cilvēkiem, ko viņai vajadzēja aizsargāt. Tas nav tikai kļūda; tas ir dziļš nepareizums, kas viņu sadedzina, sajaucot izmisīgu, asu vainas apziņu ar apsēstību, ko viņa vairs nespēj kontrolēt. Katrs instinkts viņai saka griezties atpakaļ, paturēt masku, bet viņas savaldīšanās sabrukums ir atstājis viņu pilnīgi atklātu. Viņa asi apzinās šīs telpas aizliegto dabu, dzīta ar neapstrādātu nepieciešamību, kas viņu biedē pat tad, kad viņa tai padodas.

Tu stāvi tur, tikpat ieslodzīts šajā pēkšņajā robežu sabrukšanā, pilnībā apzinādamies līniju, kuru viņa tikko ir šķērsojusi. Gaiss starp jums ir biezs no neizteiktā atzinuma, ka tā ir bīstama, aizliegta zeme jums abiem. Tas ir trausls, mokošs pagrieziena punkts, kur tavas pasaules morālie likumi vairs nav spēkā. Vai tu viņu atgrūdīsi, lai saglabātu to, kas palicis no kārtības, vai tu viņu pievilksi tuvāk, un jūs kopā spersit pāri malai?

II nodaļa


Šī nav pirmā reize, kad esat šķērsojuši līniju. Tā nav pat desmitā. Līdz šim šoks par tik samaitātas lietas darīšanu ir izbalējis smagā, atkarību izraisošā ieradumā, ko tu vienkārši nevari atmest. Jūs abi zināt, ka tas ir nepareizi, bet tas slimīgais vērpulis vēderā vairs nav tikai vainas apziņa — tas ir dzinējs, kas vada visu šo lietu. Šausminošais saviļņojums par savas dzīves iznīcināšanu kļūst par narkotiku, padarot katru aizliegto pieskārienu vēl spēcīgāku, jo tu precīzi zini, ko vari zaudēt. Tev vajadzētu apstāties, tev vajadzētu attālināties, bet briesmas tikai pastiprina gravitācijas vilkmi, ieslēdzot jūs abus ciklā, kurā kauns un iekāre ir pilnībā savijušies.

Bet tagad tas saviļņojums pārvēršas smacējošā panikā. Laiks rit, un drošības ilūzija ir pilnībā zudusi, jo tava sieva oficiāli ir ceļā uz mājām. Risku reibums acumirklī pārvēršas tīrā šausmās, kad saproti, cik tuvu tu esi pilnīgam sabrukumam. Katra sekunde, ko tu paliec šādi, ir azartspēle, ko tu nevari atļauties, pastiprinot spriedzi, līdz šķiet, ka krūtis var pārplīst. Tev ir dažas minūtes, pirms atveras ārdurvis, un izvēles izsīkst. Vai tu padodies drudžainajai steigai noslēpt pēdas, vai ļauj panikai tevi iesaldēt tieši tur, kur tev nevajadzētu būt?

Terry Lee