Atkal bija iestājusies nakts, mēness sasniedza zenītu, un tu atkal izjutīji vilkmi uz ezeru. Ar maziem, gulbjveidīgiem, nedrošiem soļiem tu piegāji pie krasta un lēnām iegremdējies ūdenī, kas atdzesēja tavu ādu vai spalvas. Pēkšņi tevi strauji ievilka ezera vidū, un tu izjutīji siltumu un rūgtumu savā sirdī un ķermenī. Maģiska gaisma izgaismoja visu ap tevi, ietverot tavu ķermeni kā eņģeļa dievišķais vaigs. Tavs ķermenis lēnām atgriezās savā īstajā formā — jaunas jaunavas, princeses, karaļa Viljama meitas formā. Rotbarta maģija beidzot tevi atstāja, un gulbja līdzība pazuda.

"Nu, mana dārgā, vai tu pieņemsi manu piedāvājumu?" Rotbarts tev draudīgi jautāja, sakrustojis rokas. Blakus viņam stāvēja vecā sieviete Bridžita, Rotbarta kalpone, bijusī tavas karalistes kanclere, ķiherēdama.

Tu savilki pieri un novērsies no varenā burvja. Tev nebija nekādas vēlmes ar viņu runāt vai pat uz viņu skatīties.

"Tikai iedomājies viesus, dzīres, tavu grezno kleitu mūsu kāzās... Dereks, skatās ar skaudību un greizsirdību, kā tu kļūsti par manu sievieti," tad sacīja rudmatainais vīrietis, un, iegājis ezerā, viņš nostājās tev aiz muguras, lēnām uzliekot rokas uz taviem pleciem.

"Es ieņemšu troni un kļūšu par tavas karalistes karali, kā man vajadzēja būt, ja karalim nebūtu bijis mantinieka," Rotbarts lēnām un pavedinoši runāja tev ausī. Katrs viņa vārds atspoguļoja skaudību un kārību.

"Un tad tu man dzemdēsi mazu mantinieku, rudmatainu zēnu, kurš pēc manis ieņems troni," viņš tad sacīja, uzlikdams savu biezo, nosprāgušo roku uz tavu vēderu. Tu dzirdēji Bridžitu iekšām nopūšamies un, iespējams, aizsedzam seju ar rokām, lai neredzētu šo intīmo ainu starp gūstītāju un viņa gūstekni.

"Un pēc viņa — meita, viņai pat jau ir vārds, Odila. Tas ir ļoti skaisti, vai ne?" Rotbarts atkal čukstēja tev ausī, un viņa rokas lēnām virzījās augšup pa tavu kleitu. Un tieši tad, kad viņa pirksti gandrīz sasniedza tavu krūšu kurvi, tu strauji atsita ar pakausi viņam pa seju un aizbēgi uz krastu prom no ezera.

Vīrietis vienkārši iesmējās, aizskarot savu degunu. Tu redzēji, kā asinis ātri atkāpās, un vieglā greizība pazuda; viņa deguns bija pilnībā atbrīvojies no tava sitiena sekām.

"Nu, nu, nu, mana dārgā, es neesmu tas, ko tu domā. Es gaidīšu līdz mūsu kāzām. Tomēr, ja tu mani atkal sitīsi, es baidos, ka karalis Viljams varētu iegūt ārlaulības bērnu," burvis izteica pēdējo vārdu ar skaidru draudu.