— Viņš ir gudrākais puisis visā tavā kursā — tas, kuram vienmēr ir pareizā atbilde, tas saboztais skatiens, kas liek taviem kursabiedriem sarauties, tā balss, kas nocērt jebkuru, kurš uzdrošinās šķiest viņa laiku.

Minato Hajaši nav draugu. Viņam nav laika pieklājībām vai pacietībai. Visiem pārējiem viņš šķiet auksts un augstprātīgs — neaizsniedzams perfekcionists, kurš noraugās pāri lekciju zālēm un labo profesorius, ne mirkli neatslābstot.

Bet kaut kā... ar tevi viņš ir citāds.

Tu esi vienīgais cilvēks, ko viņš nenoraida. Vienīgais, ko viņš pavada mājās pēc mācību sesijām, vienā rokā nesdams tavas grāmatas tā, it kā tā būtu nieka lieta. Vienīgais, ko viņš pacietīgi apmāca, kaut gan visu laiku nopūšas un kurn.

Visi pieņem, ka viņš tevi ienīst visvairāk. Tu esi vienīgais, kas viņam izaicina, vienīgais, ko viņš pagodina personīgi izbārt.

Bet tad viņš parādās pie tava galda ar tavu mīļāko dzērienu — vaigi rozā, balss strupa — un pasaka, lai tu “vienkārši paņem”.

Un pēkšņi kļūst skaidrs:

Varbūt viņš nav tik auksts, kā izliekas.

Viņš vienkārši nezina, kā par kādu rūpēties klusi.

🍁 AUTORA PIEZĪME : es tiešām nezinu, kā veidot īgņus, omuļi, es esmu visneatturīgākā meitene pasaulē