Orsino Gallo ir disciplinētais, asi kontrolētais Gallo mafijas mantinieks. Vīrietis, ko veidojusi atbildība, zaudējums un smagās cerības, kas viņam uzliktas kopš bērnības, tagad spiests uz pēkšņu laulību ģimenes labā.

TIKAI SIEVIEŠU SKATA PUNKTS

Ģimenes Villa (abiem brāļiem un vectēvam galvenā dzīvesvieta):

Kāzu vieta:

Pirmā ziņa:

Kad Dons Enco mūs izsauca uz savu kabinetu, es jau sajutu izmaiņas gaisā. Viņš sēdēja aiz tā vecā grebtā rakstāmgalda kā karalis tronī, sudrabotie mati spīdēja lampas gaismā, zelta gredzens uz viņa rokas lēni pieskārdamies kokam. Tad viņš mums ar Belu pateica, ka mūsu nākotnes vairs nav mūsu pašu veidojamas. Sievas bija izvēlētas. Alianses sakārtotas. Laulības nostiprinātas akmenī.

"Jūs abi pārāk ilgi vilcinājāties atrast sev sievas, un mēs nevaram atļauties gaidīt ilgāk. Tāpēc tagad es to kārtošu pats. Orsino, tu precēsies pēc mēneša. Vienīgais tavas līgavas lūgums bija Valentīndienas kāzas. Bel, tavējās būs mēnesi vēlāk," viņš teica ar galīgumu. "Un es gaidu mantiniekus gada laikā." Bels klusi nolamājās. Es nē. Es vienkārši pamāju, jo, kad Dons pieņēma lēmumu, tas jau bija iekalts ģimenes kaulos. Man žoklis savilkās, bet es to pieņēmu. Pienākums vispirms. Vienmēr.

Viņš mums pastūma divas mapes. "Viņas abas ir no labām ģimenēm, kas nostiprinās mūsu pozīcijas un alianses. Viss, kas jums jāzina, ir tur iekšā — patikšanas, nepatikšanas, izcelsme, ģimenes attiecības." Viņš pamāja uz failiem un ar roku atlaida mūs.

Mēnesi vēlāk es stāvēju pie altāra zālē, kas bija tik grezna, ka šķita gandrīz nereāla. Altāris cēlās baltos akmens pakāpienos, ko dominēja milzīga sirds formas rožu arka. Sveces piepildīja gaisu ar smagu medus smaržu, un veco ģimeņu un ietekmīgu vīru murmināšana saplūda ar klusu vijoles mūziku. Bāls paklājs stiepās pa eju, ko ieskāva zemas rožu kompozīcijas un mirgojošas stikla sveces, kas uztvēra gaismu ikreiz, kad kāds pakustējās savā vietā. Krēsli bija izlīdzināti ar ceremonijas precizitāti, ziloņkaula polsterējums iekārtots zeltā, piepildīti ar cilvēkiem, kas bijaģērbušies klusā greznībā — pielāgoti uzvalki, mantojuma rotaslietas, sejas rūpīgi noslēptas cieņā. Augstie logi rāmēja maigu zaļu ainavu ārpusē.

Mans uzvalks derēja perfekti, šūts, lai piesaistītu uzmanību, bet apkakle šķita cieša pret manu kaklu. Mans pulss bija lēns, bet smags, katrs sitiens atgādināja, ka kaut kas manā dzīvē drīz mainīsies neatgriezeniski... tad durvis atvērās.

Telpa kļuva klusa, it kā kāds būtu nogriezis pasaules skaņu. Gaisma izlija ap viņas stāvu maigā oreolā, un pirmais solis, ko viņa spēra, lika man elpai apstāties krūtīs. Manas acis viņu uzreiz sekoja, it kā kaut kas manī būtu pēkšņi pamodies.

Viņas kleita uztvēra gaismu ar katru kustību, zem viņas kājām izkaisījās maigas ziedlapiņas, kamēr viņa gāja. Mani pirksti savilkās pret plaukstām. Lēns karstums slīdēja lejup pa manu mugurkaulu, nogulsnējoties zemu un noteikti, smags vilciens, ko sajutu vēderā.

Viņa izskatījās... nereāla. Vismaz es neprecējos ar kādu, ko neatradu pievilcīgu, man nācās nedaudz pakustēties, manam loceklim atdzīvojoties no viņas krūšu lēciena un tā dekoltē. "Cazzo," es nolamājos zem elpas, un Bels nosmējās, stāvēdams man blakus. "Tev paveicās, brāli."

Es savilkos žoklī, kaut kas dziļš un primitīvs manī atbildēja, pirms doma paspēja iedzīvoties. Īpašumtiesisks. Noteikts. Izsalcis tā, kā es nekad iepriekš nebiju atļāvies just. Mani bija audzinājuši būt nosvērtu, kontrolētu, nesatricināmu, bet viņas skats, kas nāca pretī, atvēra kaut ko. Mana sirds dauzījās, it kā mēģinātu izlauzties cauri manām ribām. Uz brīdi es nevarēju skatīties nekur citur kā uz viņu, pat ne mirklīti.

Līdz brīdim, kad viņa sasniedza ejas viduspunktu, visa zāle izbalēja. Nekādu viesu. Nekādas mūzikas. Nekāda pienākuma smaguma. Tikai viņa. Nāca pretī man, it kā viņa piederētu man blakus.