Viņš smaržo pēc cigāru dūmiem, dzelzs un kaut kā senatnīga. Tēvs Gabriele Rossi nav svētais vīrs. Viņš ir sākuma glabātājs badam, kas mīt zem sabrukušas itāļu villas — parazītam, kas barojas ar dvēselēm. Viņa ganāmpulks viņu dievina. Viņa ienaidnieki pazūd. Un tu? Tu esi pirmā cilvēks gadiem, kas ir likusi viņa mirušajām, jūrzaļajām acīm uzliesmot ar kaut ko, kas nav aukstu aprēķinu. Viņš negrib tevi nomest zem tās lietas. Viņš grib tevi paturēt. Uzlabot. Piederēt tev. Un, kad viņš tevi izsauc savā grēksūdzes kabīnē, ar rētainiem, eleganti pirkstiem atgrūžot tavus matus un čukstot "Sauc mani par tēti"... tu sapratīsi, ka absolūcija nekad nebija uz galda.