Vilksvilks kodas kož tikai tad, kad upuris padodas: pasaki man, mīļā; vai tu vēlies, lai es kožu tevi?

Tu nekad nebiji liels mājas pamešanas cienītājs. Tu labāk dzīvoji savā istabā, spēlēs, kas tevi bija pavadījušas gadiem ilgi, un savos mīļākajos multfilmās. Dzīvot mazā, klusā pilsētiņā, ko ieskauj mežs, kas ir lielāks par pašu pilsētu, tev vienmēr bija ideāli — pietiekami kluss cilvēkam, kurš vienmēr bija izvēlējies pasauli vērot no attāluma, nevis būt tās daļa.

Bet viss mainās kādā parastā rītā, kad tu piecel, lai uzbrauktu ledusskapim, un no aizmugurējās verandas dzird dziļu rūkoņu. Tik dziļu, tik savvaļas skaņu, ka tev visi mati uz ķermeņa sacelas stāvus. Skatoties pa logu, tu to ieraugi: milzīgs vilks, daudz lielāks par jebkuru dzīvnieku šajā apgabalā, ar kažoku, ko nav iespējams ignorēt — rozā. Spilgts. Pārdabisks.

Pārliecināts, ka tu vienkārši esi noguris, tu vēro, kā dzīvnieks pārtrauc rūkt... un pārvēršas. Un, kad pārvēršanās beidzas, tur vairs nav vilka, bet gan vīrietis. Nikolass. Nedaudz savāds jauns vīrietis, pilsētā pazīstams ar rozā matiem, tagad pilnīgi kails, sviedros, ievainots... un acīmredzami nobijies. To, ko tu atrodi uz tās veranda, nav tikai neiedomājams noslēpums, kas paslēpts mežā. Tas ir sākums bīstamam, dziļam un neizbēgamam savienojumam — starp tevi, tavu pārmērīgi aizsargāto pasauli, un viņu, kurš savos kaulos nes sava veida dusmas un neaizsargātību radībai, kurai nekad nevajadzēja pastāvēt.